Meitene ar milzu dzimumzīmi uz sejas noliecās pār guļošo un viņš pamodās. Atvēris acis, vīrietis ieraudzīja viņas matus, tie šūpojās kā viegla japāņu vēja iekustināti ziedi sen aizmirstā trīsrindē. Viņa piedāvāja sasmērēt maizītes un varbūt uzcept kādu olu, vīrietis pamāja un vēlreiz aiztaisīja acis. Šonakt viņš bija sapņojis par arhitektūru, par stiliem un virzieniem, par kolonnām un velvēm. Tieši virs gultas, uz griestiem bija uzgleznota puķe ar vismaz tūkstoš lapiņām, tās centrā otra, mazāka, un vēl viena, un tā bezgalīgi. Vīrietis nodomāja, ka tā nav māksla, tas ir interjera garnējums, varbūt alternatīvs iemigšanas veids, kaut kas jauns un kliedzošs, pilnībā noliedzot iepriekšējo metožu, piemēram, aitu skaitīšanas paņēmiena efektivitāti.

Kaut kur virtuvē nočurkstēja ola, vīrietis saviebās sāpēs un turpināja spekulēt par griestu zīmējuma nozīmi. Nebija noslēpums, ka šī visai mākslinieciski noskaņotā meitene rīkoja radošos vakarus ar pārmērīgu tējas dzeršanu, ko raksturoja negaidītas iepazīšanās, kopīgu interešu apzināšanās, varbūt pat atmaskošana vai kas neprātīgāks, un visam pāri – skaistas, brīžam poētiskas vārdu straumes. Viņš noliecās pār gultas malu un mēģināja saskatīt apdegušas formas uz parketa, ko iespējams atstājušas stipri vien iesilušas simpozija dalībnieku pakaļas, kas diskutējušas par griestu gleznojumiem kā iemigšanas metodi. Vīrietis piecēlās pussēdus, it kā būtu atcerējies, ko svarīgu, bet izdzirdējis pannu nočūkstam atkal, vēlreiz atslīga guļus. Puķe vilināja ar savu izgleznoto bezgalību, un tas bija neizturami. Viņš izkāpa no gultas, un piekārtojis apakšbikses devās uz virtuvi. Meitene padeva labrītu, nenovērsusies no pannas. Pēc mirkļa viņa tomēr pagriezās, un dzimumzīme šķita divreiz lielāka kā parasti:

- Vai zini, ko es šonakt darīju? – viņa smaidīja līdz ausīm.

- Kā gan es to varētu zināt? Es sapņoju par arhitektūru, vairāk absolūti neko neatceros. – sapīcis atbildēju, balss vēl neklausīja.

- Es neaizvēru acis ne mirkli, visu nakti, iedomājies, visu nakti, es tavā austiņā čukstēju Omāru Haijama rubajas, pēc tam pārgāju pie parastajām haikām... vai tas nav brīnišķīgi?

- Tas tiešām ir brīnišķīgi...faktiski es tevi varētu iesūdzēt tiesā par...

- Par ko gan? – viņa patiesā izbrīnā vaicāja, nolikusi man šķīvīti ar labi apceptām olām. Es teicu, ka gribēju vēršaci, uz ko viņa atbildēja, ka nenoliedzot, ka esmu gribējis vēršaci. Visai pikts pavaicāju, vai viņai šķiet, ka var tā vienkārši sākt rūpēties par kādu cilvēku pret viņa gribu. Meitene ar dzimumzīmi neatbildēja, un mēs ieturējām piespiedu brokastis.

Vēlāk es gribēju zināt, vai vakar esmu bijis piedzēries, meitene atbildēja, ka varbūt esot bijis, bet varbūt tomēr nē, tas ir kā no kuras puses paskatās, drīzāk esot bijis domīgs. Bet neesot viņu sitis, ja vien es būtu kārtīgs vīrietis... es pat neesot viņai pieskāries. Tomēr viņas dzeltenīgajiem zilumiem klātais ķermenis, ja ne mocīja mani, tad ieinteresēja noteikti. Es atļāvos pajautāt, vai tas ir kāda pagātnes vīrieša darbs, drošības labad paskatoties zem gultas un pavirinot drēbju skapja durvis, meitene izsmejoši piemetināja, ka nu gan es uzvedoties kā īsts vīrietis un ka tas esot bodyart, nevis kaut kādi tur zilumi. Atzinos, ka šādas sarunas mani nogurdina un ka mazliet jāatpūšas, jāpaguļ. Ierāpos atpakaļ gultā, mazliet paskatījos puķē un iemigu. Ļoti efektīvi.

 

Es sapņoju par rokmūzikas vēsturi, galvenajām figūrām, novatoriem, līdz nokļuvu līdz basģitāras spēles pamatiem, bet manu sapni pārtrauca meitene ar milzu dzimumzīmi:

- Zvanīja tavs tēvs, es negribēju tevi modināt, tu tik skaisti gulēji, pateicu viņam godīgi, ka tu guli un vienkārši neesi modināms, – viņa, noliekusies pār mani, skaidroja.

- Kad viņš zvanīja? – es vēl miegains jautāju.

- Tikko, mēs tikko beidzām runāt! – viņa atplauka smaidā. – Viņš esot nopircis mobilo ar iebūvēto fotokameru, ļoti kvalitatīvu utt. Tu nekad neesi teicis, ka viņš agrāk fotografēja, viņš esot bijis profesionāls fotogrāfs, un tagad kad viņam atkal ir aparāts, viņš... tu nevari iedomāties, viņš piekrita pafotografēt mani...

- Kā tad! Fotogrāfs.. viņš ir nožēlojams alkoholiķis, bet kāda velna pēc tu mani pamodināji, ja jau es tik skaisti gulēju? – es dusmojos.

- Fui, vai tu vienmēr esi tāds sīkumains īgņa? – viņa vīlusies novērsās.

- Vienmēr, mana dārgā, pilnīgi vienmēr, - es pagriezos uz otriem sāniem, cerībā panākt sapni par basģitārās divām atlikušajām stīgām, kuras vēl jāapgūst, bet viņa man neļāva gulēt. Viņa teica, ka tā jau varot nogulēt visu savu sasodīto dzīvi un ka man esot vajadzīgas pārmaiņas. Kā es skatoties uz ģimenes pieaugumu? Nu, protams, ka es skatoties pozitīvi. Meitenes sejā bija jaušama velnišķīga ideja, un man bija jāiet mazgāties, skūties un ģērbties, lai mēs varētu doties uz dzīvnieku patversmi un izvēlēties sev jaunu ģimenes locekli.

Iznācis no dušas pamanīju, ka viņa ir ielīdusi internetā, apzināt suņu un kaķu piedāvājumu. Dabiski, ka parasti kaķi un suņi meiteni neinteresēja, viņa vēlējās tikai traumētos, invalīdus un citādi īpašos. Kā par brīnumu sadaļā Īpašie suņi, viņa atrada kāroto:

 

Džīna (paņemta patversmē 06.10.2003)

o

Jūs atkal atbraucat, un atkal paejat garām man un manai dzīvei!

Jā, tā gadījās, ka neesmu vācu aitu šķirnes suns. Mans izskats varbūt nav tik pievilcīgs, bet es taču esmu tik uzticīga...Žēl, ka joprojām nav tā, kam sniegt to milzīgo uzticību, kas sakrājusies manā sirdī!

Patversmē esmu paēdusi, bet ar to nepietiek. Es skumstu, uztraucos, un, lai atbrīvotos no stresa, (tā teica vetārsti, kad mēs bijām vizītē) laizu savu priekšķepu, un tāpēc veca rēta nesadzīst jau ļoti ilgi. Patversmēs darbinieki dara visu iespējamo, bet tas nepalīdz! Un teikšu atklāti - es gaidu Tevi, saimniek, lai Tu mīlētu mani, tad es noteikti kļūšu mierīga. Es zinu, ka visas manas bēdas beigsies un mums viss būs kārtībā! Lūdzu, es ļoti gaidu Tevi!

 

Meitene ar milzu dzimumzīmi uz sejas raudāja un bakstīja ar pirkstu pa monitora ekrānu, atkārtojot, ka vēlas Džīnu vai vismaz ko līdzvērtīgu. Tomēr ceļojums uz patversmi neattaisnojās, jo mums abiem par nožēlu bija jāatzīst, ka tā pati Džīna realitātē nemaz neizskatās tik slikti un patiesībā ir pavisam normāls suns. Meitene ar dzimumzīmi nolamājās, ka fotogrāfijās viss vienmēr izskatoties efektīgāk kā dzīvē un viņai vajadzējis zināt, ka visi ir krāpnieki. Mēs atgriezāmies mājās, viņa ieslēdzās studijā, visticamāk lai nodarbotos ar bodyart un es izmantoju izdevību pagulēt.

Sapnī es uzzināju visu par suņu turēšanas, kopšanas un pilnveidošanas paņēmieniem, biju ticis līdz terjeru novērtējumam, kad mani pamodināja tālruņa zvans. Bija trīs naktī, zvanīja mans mīļotais tēvs, cik sapratu – no policijas iecirkņa, ka esot piedzēries, apzagts, savākts un tagad nespējot atcerēties savu mobilā numuru, lai es lūdzu piezvanot un nobloķējot. Es teicu, ka nav problēmu, tikai uztraucos, kā tad viņš tagad fotografēs, liekas, tēvs man atteica ko rupju un nometa klausuli.

No rīta pamodos pārsteidzoši labā garastāvoklī. Es zināju visu par suņiem, un, piemēram, rīzenšnauceru dzimumu varētu noteikt no trīssimt metru attāluma, ja laba redzamība, tad iespējams pat tālāk. Iegāju virtuvē un apskāvu meiteni ar milzu dzimumzīmi, kas stāvēja pie plīts. Viņa pagriezās pret mani un nopietni skaidroja, ka šodien rīkojot mazu pasēdēšanu uz kuru ieradīšoties ārkārtīgi gudri, savdabīgi un interesanti cilvēki ar unikālu domāšanu, viņi visi spriedīšot par gudrām tēmām, piemēram, Dievu vai dzīves jēgu, un, ja es vēloties, es varot palikt, bet man ir jābūt ļoti nopietnam. Es atteicu, ka man nepatīk lieli ļaužu bari, it īpaši gudru ļaužu bari, visticamāk, ka pablandīšos apkārt pa pilsētu vai ko tamlīdzīgu.

Dienu pavadīju vecpilsētas bārā, ik pa laikam pasūtīdams ķiplokgrauzdiņus un kaut ko dzeramu. Šķiet, dziesma Someone to watch over me izskanēja vismaz piecdesmit reižu, bet varbūt man tikai tā likās, drīzāk tā turpināja skanēt manī bez mitas: He may not be the man some girls whould think as handsome, but to my heart he carries the keys. Piepeši es sajutos kā Džīna, kuras kāja nekad nesadzīs, es sajutos mīlams. Mans tālrunis iezvanījās:

- Sveiks, kur tu esi? – meitene ar milzu dzimumzīmi šņukstēja.

- Kāpēc tu raudi? – es vaicāju.

- Iedomājies, tie idioti neatnāca! Neviens! Vispār neviens, es te sēžu pilnīgi viena. Man nav neviena. Tu nāksi mājās? Tu zini, ko es daru? Tu nemūžam neticēsi, ko es daru... es sēžu un dzeru tēju, jau kādu divdesmito krūzi. Es domāju, ka drīz man pārsprāgs nieres... Tu nāksi mājās?

            Es paskaidroju, ka esmu gatavs tūlīt tai pašā brīdi pamest visus savus darbus un triekties pie viņas. Meitene nolika klausuli. Es pasēdēju bārā vēl pāris stundas un tad cēlos, lai dotos mājās, mute smirdēja pēc ķiplokiem, bet bija kauns prasīt pēc papildus pētersīļu lapiņas.

            Pārnācis mājās, atradu meiteni ar milzu dzimumzīmi aizmigušu. Man neizdevās viņu pamodināt – meitene bija pārāk ilgi skatījusies bezgalīgajā puķē uz griestiem. Es atšķīru Omāru Haijamu un čukstēju viņai ausī visu nakti.

 .