(bez virsraksta)
Dec. 11., 2004 | 02:32 am
No:: jozefs_k
Meklējot Aneti, tu sastapsies ar nopietnu pretestību. Zinot, ka
neizbēgamais Skaistais spītē visam jēgpilnajam, tu jūti – tas
neslēpjas, bet pavisam atklāti kaitina mītot neaizsniedzamā vieglumā.
Pieredze saka priekšā, ka tu viņai esi gluži vienaldzīgs un viņa nav
spējīga uz ko tik smagu kā pieķeršanos. Tāpēc tev neatliek nekas cits
kā vien iesaistīties rotaļā: „Noķer mani, apklusini mani, ja vari!”
Ja piekrīti, tevi sagaida daudz stafešu un disciplīnu, kas jāizpilda.
Lai arī šķiet, ka tu to varēsi, drīz vien pamani nepieklajīgi biežu
iekavu lietojumu, kas atklāj arvien jaunus uzdevumus. Atceries, ka
ķerot Aneti, tev jākļūst ārkārtīgi ātram. Tik ātrs var būt tikai tāds,
kas nenes domas, sapņus un sazin kādas vēl vērtības vai pārliecības.
Tad, kad tāds būsi, kad varēsi uzveikt pretestību, tu vairs
neatcerēsies, ka šī mērķa dēļ esi atbrīvojies no pat visvienkāršākās
spējas pārvietoties, kas gadiem ilgi nospiedusi un mocījusi ar savu
iespējamību. Tad tu būsi stāvošs un atdziestošs, pat kaķi vairs tevi
neizvēlēsies par guļvietu, tad tu būsi nospiedums, ko atstājusi viņas
dzēšgumija un tev piederēs solījums, ka pie tevis kādreiz atgriezīsies,
lai palabotu, pabeigtu vai vienkārši pārrakstītu datordrukā.
Māris par Aneti
Māris par Aneti