02:26 pm - kāpēc es vēl neesmu aizbraukusi uz austrāliju
Tāda diena. Saule spoguļojas visos kaktos, izgaismojošā, taču krāsainā ziemas saule, debesis zilas, bet ar baltu malīti un atspīd sniegu kupenās, kurās gribas iebraukt ar plaukstu un izšķaidīt šo pilnību. Mana pilsēta nebeidz pārsteigt, tā atkal parādās jaunās ninasēs, rumba gan vēl čalo atdzīvinot stingo klusumu visapkārt. Pa priekšu lēnām vilkās viens maz skolnieciņš, nopikots no galvas līdz kājām un tā atcerējos ragavas un savas biezi adītās vilnas bikšeles, laikam tādas klasiski brūnas kā jau pienākas un to, ka kupena šķita pāri galvai, kaut tik tāds necils pakalns vien bija. Bet braucot no kalna vienmēr uz deguna kā likts un tad raudiens un viss pilns ar sniegu. Rīgas zābaki gan ne šai vietai, sala cauri un zaķi ar var noķert ik mirkli, bet šeit vismaz nepaliek pretīgie sāls pleķi. Roka gan nosala, kad vilku ārā savu digitālo un šis par laimi atteicās strādāt, jo kā gan var to visu parādīt citiem. Paliks man vienai. Bet vakar "iebraucām kupenā" un palikām rendā, no kuras ar kādu mierīgu penšu ģimeni beidzot biju nokļuvusi mājās, kur jāguļ zem vismaz trim segām, tik snīpi var paturēt ārā.