Brauciens uz Oslo noteikti bija fiziski nogurdinošs, iesplēšot arī pamatīgu robu naudas makā. Tiem, kas nav bijuši, labāk nezināt un pašiem to pārbaudīt. Taču citādi restarts vizuālajām maņām, noteikti kā svaiga brīze, kas diemžēl atkal liek paskatīties uz sevi un savu mītnes zemi no malas. No jauna iedot tai mīļuma sajūtu un vienlaikus smagu kritiku. Kā gribētos, lai mums būtu vairāk apzinātu un izkoptu prakšu, ar fokusu, nepiespiesti, bet par esošo un tagadējo. Sajusties kā profesionālim, papildinot un audzējot sevi tai virzienā, kas izvēlēts. Uz tā fona Marina Abramoviča, The Artist, kuras klātbūtni gribējās kaut vienreiz mūžā piedzīvot uz divu jauniešu fona, kuru galerija atgādināja pirti, šķita pavisam novecojusi. Modernisma diskursa nopietnībā atpalikusi. Liela Vilšanās. Arī jaunā muzeja prezentācija ar pievienoto vērtību - karalienes runu atklāšanā - šķita kā slikts joks. Karameļu toņos krāsotie krēsli zem karalienes svītas zilo žaketīšu dibeniem ironizēja uz vella paraušanu. Vienvārdsakot zārks mākslai. Bet visādi citādi spožā baltā gaisma, milzu perspektīvas un raupjais rudens gaiss lika justies kaut kā patīkami, kā mājās.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |