Es šodien pārspēju pati sevi. Pavadīju sabiedriskajā autobusā kādas divas stundas, ja ne pašas trīs. Kauns skaitīt. Lieta tāda, ka adrese, kur es tieši dzīvoju, man joprojām nav, un dzīvoju es kaut kādos suborbos, tipiski. Pirms devos centra virzienā uzmanīgi nočekoju apkārtni, autobusa pieturu un ikvienu stabu, pēc kura es to varētu pazīt. Taču, protams, vienmēr ir kāda kļūda. Un šoreiz tā bija pats autobuss, kurš izrādās ar vienu un to pašu numuru dodas dažādos virzienos pa diviem atšķirīgiem maršrutiem. Līdz ar to iesēžoties nepareizajā autobusā nav iespējams aizbraukt nepareizā virzienā un pēc tam pa otru pusi braukt atpakaļ uz pareizo, bet gan bezgalīgi apļot pa nepareizu maršrutu. Pa vidum vēl pamanījos nosalt ar visu cepuri un cimdiem vienlaikus apbrīnā lamājoties pie sevis par tām britu daiļavām, kuras tik mierīgi pusplikas apkārt skraida un savas pakaļas vēl nav atsaldējušas.
Es nezinu, ko tie latvieši englijā tur gvelž par papīra gaļu un kartona maizi, bet man gan šī šķiet nesalīdzināmi garšīgāka par to, kas bija pieejama zviedru zemē. Patīkams ēdiens palielina manas izdzīvošanas izredzes un vieš smaidu sejā. Kaut, protams, es vēl neesmu noprovējusi vietējo krējumu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |