Pēc Oblomova tāds milzīgs atvieglojums iestājās, jo kaut kā tomēr šķiet, ka nav nogulēts gultā un nonīkuļots, un pēc tam ar vainas apziņu par nenodzīvotu dzīvi nomirts. Pēdējās trīs dienas ceļos neierasti agri sev un atradu formulu, kā to izdarīt: jāpieceļas ātri un spraigi, nedrīkst atvērt datoru, tēja jādzer paralēli ejot dušā, maizīte jāuzkož pa ceļam velkot zābakus, nekādu lieku darbību un sevis žēlošanas domu. Tas kaut kā palīdz. Tad uzliku austiņās savu mīļoto mūziku (ak, cik sen to nebiju darījusi) un vējam, lietum, sitoties sejā pat sāku domāt, ka gan jau man kādreiz izdosies. Viena, otra, trešā, ceturtā kļūda, bet varbūt ar piekto reizi man tomēr izdosies. Cerība.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |