Ja godīgi, mani reāli besī tās puķu un brošu meitenītes un viss tas a ļa romantic stiliņš, naivums, banalitātes, bērnišķīgums. Reiz man patika Agnese Kleina, bet, kad es žurnālā Deko ieraudzīju viņas mājvietu, man sametās šķērmi. Tie mikimauši, bonbonkas un rozā šleifītes. Tik šausmīgi infantili, un viņa ir žurnāla redaktore un viņa esot daudziem autoritāte un, kā vakar vēl kādā sarunā secinājām, šī bērnu kultūra tagad ir topā. Man nav nekas pret Agnesi, viņa drošivien ir forša meitene, bet mani kaitina tās meičiņas, kuras plikšķina acis un raugās uz tevi ar izbrīna pilnu skatienu, kuras kolekcionē dekadentiskas kartiņas un apklāj savas gultas ar mežgīnēm. Bet laikam jau man visvairāk šķebina, ka puišiem patīk, viņi seko tām smukajām lellītēm, kuras brauc ar rozā velosipēdiem un nezina, kas ir skrūvgriezis. Varbūt pie visa vainīgs mans garastāvoklis un vecums, bet mani arvien vairāk piesaista skaidras un tiešas līnijas, gandrīz jau atkal sāku sapņot par īsiem matiem.
Šodien pieteicos internšipā Montreālā. Vēl nekad nav tā vilcis uz kādu vietu, kā uz šo (varbūt reiz, kad bija sapnis par Mākslas akadēmiju). Tas, protams, liecina par to, man tas drošivien aizies garām, bet tas man neliedz sapņot.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |
