Nevaru noturēties neiepostojusi šo. Biju uz konf. 'Operēt pasauli' kino muzejā, pasēdēju paklausījos daudz stāstu par operatoriem, padomju kino, režisoriem, filmām. Bija ļoti interesanti, jo vairāk tādēļ, ka pati tik labi nepārzinu mūsu kinovēsturi un padomju gadi ir sevišķi manā uzmanības lokā. Daudz bija tehnisku detaļu, aprakstu, kāds nu kurš kadra izvērsums, pietuvinājums, kādi leņķi, lentes utt. utjpr., tobiš savējie saprot, bet citiem no tā maz sajēgas. Tas būtu aptuveni tas pats, kā man aprakstīt gleznu, skaidrojot visus gaismēnu efektus, krāsu gammas un kompozīcijas uzbūvi. Beta, beta ... ko es gribēju teikt, ka fundamentāli iztrūka interpretējošā un nozīmju meklējošā daļa - par ko tas viss? kāpēc tāda tā vizuālā valoda? kas to noteica? kādi ir šīs valodas semantiskie slāņi? Bet vistrakākā bija diskusiju daļa, kur man vienkārši mati cēlās stāvus - tur bija manāmi izmisīgi saucieni par šodienas kinokvalitātes pazemināšanos, jaunās un talantīgās paaudzes neesamību, tradīciju pātrūkšanu (jo industrijas, kas bija padomju gados, vairs nav), modernisma aiziešanu (ak vai, uz neatgriešanos!), zemās un augsās mākslas nošķīrumu, jaunie neskatoties vairs vecās filmas un neiet uz kinoteātri (šis apgalvojums man vispār šķiet dīvains, V. Vējš vēl piemetināja, ka pilna ciba ar jaunāko un arī veco filmu apskatiem), nav vairs tik zinoši un izglītoti ļaudis un vispār visa pasaule iet uz galu. Tika pieminēta arī Sūzena Sontāga, kas visu šo vizuālās valodas devalvāciju jau bija paredzējusi. Galvenais, ka šiem viedokļiem vienbalsīgi piebalso ne tikai vecie krabji, bet arī daudzi no jaunās paaudzes. Vispār rodas jautājums, kurā gadsimtā mēs dzīvojam, ļautiņi!!!!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |