Kas man nepatīk pavas'rī - visur tie putekļi un mana bālā seja!!!
Godīgi atzīšos - man tā sajūta, kad tiek ielaista narkoze un, kad no viņas atiet, ir viena no pašām pievilcīgākam sajūtām. Protams, tad, ja tā nav kāda nopietna operācija. Runa iet par parastām medicīniskām izmeklēšanām un, t.s., vietējo narkozi, no kuras atslēdzas mīkstos sapnīšos un pilnīgā aizmirstībā, kad vispār neko nezini, kas ar tevi darīts vai nedarīts. Mazliet jau baisi tomēr, bet šodien secināju, ka tā ir neizsakāmi patīkama, gandrīz vai tāda pilnības sajūta. Pirmkārt jau pati aizmigšana, kad it kā vēl visu fiksē - anestezeologa rosīšanās, ārsta mierinošā runa, bet tad jau nākamais solis ir atmošanās, un apziņa, ka pa vidu bijis tik salds un sapņiem bagāts miegs, kādu parasti grūti piedzīvot. Atmošanās un skaidras apziņas atgriešana vispār notika pie šīs dziesmas, ar reiboni galvā, kas līdzīgs dzērumam, bet bez tā labi zināmā sliktuma pakrūtē, un vairākas minūtes es vēros uz pelēkzili skaidru debess plakni, baltajiem slimnīcas korpusiem un vientuļu, melnu putnu kā vienīgo kustīgo punktu tajā visā. Un bija sasodīti labi.
Vai kāds zina, kurā filmā/filmās ir bijušas šīs brīnišķīgās Erika Satie dziemas: pirmā un otrā. Atminos no filmas, bet nav ne jausmas, kas tā bija par filmu! Un nevaru acerēties arī, kurš tieši no šiem abiem skaņdarbiem...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |