Tiku pie "Granta bērniem" un izrādījās vairāki pārsteigumi. Pirmais šoks tāds, ka tik daudz kā no neskaitāmas reizes bērnībā redzētā pilnīgi izgaisis no prāta. Piemēram, tas, kā sākās pats seriāls - ar ainām iz paša Žila Verna ikdienas - un cik lēna stāstījuma maniere. Neviens bērns vairs šodien nevarētu izsekot tam nestaidzīgajam plūdumam, man jau pašai diezgan grūti bija iekļauties ritmā. Un vēl dīvains tomēr tas sākums ar to dramatiski spēcīgo mūziku un kadriem, kuri pasaka jau priekšā visu filmu un kreditiem, kuri ielikti filmas sākumā nevis beigās. Kaut kā jocīgi tas viss tagad šķiet. Pie tam bija jāpaiet vairākiem gadiem, lai es ieraudzītu, ka filmas smalkums slēpjas aktieru saspēlē un tēlos, lieliskos dialogos un detaļu estētikā. Pie tam kā gan varēja būt aizmirsies tāds personāžs kā Paganels un moments kā viņš it kā pilnīgi no gaisa uzkrīt uz kuģa. Protams, protams, poskoloniālisma fiška un padomju patoss tur visur pa vidu, bet dažreiz tas viss pat nolasās kā tāda smalka ironijas deva. Lieliska izklaide augusta mēnesim!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |