Pilnīgi tāds kā atslābums vakar, mājas slieksni pārkāpjot, iestājās. Tādēļ, ka beidzot saņēmos pamest Rīgu un to klaustrofobisko sajūtu, kas mani bija piemeklējusi dzīvoklī - ielas nemitīgā dūkoņa + mežonīgais karstums bija radījis dīvainu apdullumu - tā it kā visu laiku būtu ieskriets durvju stenderē. Pie tam naktīs vairs neguļas nemaz un domās maļas nemitīgs atgādinājums par strādāšanu. Tik žēl, protams, ka vakar tos negaisus neredzēju, būtu dikti gribējies, pa ceļam aizmukām no viņa un vēl tās Cēsis, jā, bija ierakstītas plānotājā, bet laikam sapratu, ka neko būtisku tur neesmu pazaudējusi. Tā vietā man ir William Gibson "Pattern Recognition", miers aiz loga un nemitīgs satraukums pakrūtē.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |