pie dakteriem iešana man vienmēr ir mazākas vai lielākas galvassāpes. tā kā pavisam nesen attapos, ka nav kādu laiciņu apmeklēta rindiņa ierindas ārstu, lai vismaz atskaitītos un ar mierīgu sirdi dzīvotu tālāk, nolēmu šo pavasari veltīt savai veselībai un atkal aspveicināties ar visiem "mīļajiem". bet šie gājieni vienmēr aprobežojas ar zināmu baiļu sajūtu pakrūtē, kas lielākoties tieši saistīta ar manis kā pacienta labsajūtu un apčubināšanu. ja godīgi, vēl neesmu sastapusi profesionālu ārstu - ne jau tajā nozīmē, ka varētu apšaubīt viņu kā speciālistu (kaut arī tā ir gadījies), bet gan attieksmē un cieņā pret pacientu - vienalga vai tas būtu zobārsts vai ginekologs vai frizieris vai jebkurš cits. Katru reizi savus ārstus skenēju ar gandrīz vai rengena skatienu un pamanu visādas utis, kas man neliek justies super labi, viņus apciemojot. pie friziera, piemēram, esmu pamanījusi, ka ķemmes netiek dezinficētas, a pie sieviešārta man nez kādēļ vienmēr ir jāprasa, vai durvis aizslēgtas un vai kāds darbinieks pēkšņi nepiedalīsies pašā intīmākajā procedūrā (nemaz nerunājot, ka varētu uzrasties kāds students skoloties). bet mana zobārste nez kādēļ man klāstī savu privāto dzīvi, kamēr es ar savu atvāzto žokli tikai acis mirkšķināt varu ... ceru, ka citiem ir cita veida pieredze!
Mājās ir vislabāk. Vīnakrāsas pojenes jau atplaukušas manā neklātbūtnē, lielais ceriņš arī dižojas savos ziedos un apmēros, zemeņu bļodiņa gaidīja uz palodzes, vēl atliek tikai beidzot salabot plašu atskaņotāju, uzlikt 80. gadu poķu disko un aicināt visus ciemos!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |