Šis brauciens uz swe izpelnījies sevišķu vērību - galvenajā pasākumā, kur man bija jāpiedalās un kura dēļ braucu, paliku bez balss. Varēju tikai čukstēt. Nu kā var palikt bez balss tieši tajā vienīgajā dienā, ja gadā ir 365 dienas, koa? Šī brauciena sakarā atcerējos savas skumīgās notis iz skolas gadiem, kad daudz slimojot palaidu garām šādus tādus klases izbraucienus vai klases vakarus, par kuriem biju cerējusi un domājusi vismaz kādu pusgadu. Bija viena tāda nežēlīga reize, kuru vēl skaidri un gaiši sev acu priekšā redzu - kleita sagludināta, baltais krekls turpat priekšā uz gultas, tūliņ mamma būs sagofrējusi manus garos matus, kas līdz jostasvietai un es izskatos kā princese, bet tad sāka kāpt temperatūra, kas jau pēc stundas bija 38 grādi un, protams, kad ierodas mans kavalieris (kurš tipa atnācis pēc magnetefona kā iemesla, lai mēs varētu kopā doties) paliek bez pavadones. Tā es palaidu garām savu mūža balli.
Vismaz šoreiz atšķirība tāda, ka man bija galīgi po un šis nu nebija mūža pasākums. šis uz tā fona, ka esmu devusies ar 39 grādiem saņemt savu pirmo diplomu vai ar salauztu kāju uz matemātikas eksāmenu, vēl nav nekas. Un tad patiesi rodas jautājums - vai es esmu izredzēta?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |