To var tikai izdarit itaalji - tie karstasinji, kuri ar nabassaiti piesieti savaam maateem un tas asingreks kaut kaa atklajas tik spozji un svariigi. es te, protams, par kino, jo vakar noskatijos Bertoluchi 1979. gada La Luna, par kuru kritikji nav diez ko bijushi sajusmaa (starp citu, par Novecento arii nebija, bet kaut kaa shiis filmas ierindojas svarigo kinovestures plauktinjos). luk, un pats baisakais moments, ko pedeja laika esmu redzejusi - kur maate apmierina savu 15 gadigo deelu narkomanu, kaut kas lidzigs noticis tikai Viskonti Damned, kur Martins (Helmuts Bergers) finala ainaas, atriebes un milas vienlidz kaars, pargulj ar savu maati (bet vinjs vismaz nav pusaudzis).
Nevar saprast, kapec esmu nonakusi skandinavijaa, pie shiem ziemeljniekiem, kur katram noteikti pagultee paslepta kada neiroze. laikam tad, kad puutu sveciiti (vai tad kad krita taa zvaigzne) es piemirsu izveleties vietu, buut nedaudz konkretaka savaas velmees. pagajushonedelj es pa pusei dzivoju spanijaa, vakar itaalijaa un aizvakar ar kuustoshu sirdi skatijos uz milzigu D-amerikas karti, kur pa vidu milzigiem burtiem rakstits BRAZILIA. un man vienmer ir patikushi tumshmataini un melnajiem ar nav ne vainas.
ko dariit? taa vietaa es augustaa menesi pavadishu norvegijaa ...
← Previous day | (Calendar) | Next day → |