Aukstums tur ārā lieliski iet kopā ar Čehovu un nez kādēļ arī ar Johanu Valteru. Man kā par lielu brīnumu, Valters izrādījās tikpat artikulēts, tikpat skaidrs kā Kaspars Davids Fridrihs vai jebkurš cits lielais, un viņa 'Peldētāji zēni' un 'Pīles' ir tikai tādas skices, vingrināšanās pirms tā, kas seko pēc tam jeb tas, ko viņš vislabākajā veidā paņem no Sezana (aritmētiskums), no fovistiem (krāsainība un uzdrošināšanās), no ekspresionistiem (asums un spēks) un asimilē savā latviski izkoptajā, klusinātajā, taču dziļi skanīgā krāsu gammā un atmosfērās. Es patiesi sajūsminājos par to iespēju skatīt tik precīzas un skaidras lietas, tādas krāsu attiecības, kuras vienlaikus šķiet intuitīvas un apzinātas. Šķiet, es beidzot redzēju to, kas varētu būt saucams par latvisku - krāsu izjūtā, kur tas 'brūnais' nav kaitinoši vienveidīgs un nomācošs, kur tas nav saloniski plakans vai duļķes sapļečķātā peļķē, bet gan daudzveidīgs un niansēts, ziemeļnieciski pavēss, taču vienlaikus iederīgs un vajadzīgs. Pie tam pēdējā laikā tā noskaņa, kas lampu, gaismekļu radīta, kura ir vienīgā tumsas jaucēja - neuzbāzīga, netīša, taču ļoti pastāvīga un drošības sajūtu nesoša, atsaucās arī no Valtera darbiem un es iemīlējos interjeros, sievietēs, atmosfērās, kas nemanāmi tur atrodas, iekļaujas tumsās, puskrēslās un ēnās. Pie tam sievietes Valters ir spējis tvert tik vienkārši un skaisti vienlaikus, nez kādēļ pēc Pikaso agresivitātes jeb spoguļošanās savās sievietēs, attēlojot tās kā zvērus, vēršus, briemoņus, uguņus, svešās pasaules, man Valtera attieksme šķiet tāda, kādu es esmu vēlējusies ieraudzīt, kur nav bijušas kādas ekspektācijas pret objektu vai tīksmināšanās, vienkārši viņa tur IR - klātesoša, vienkārša, mīlēta.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |