Pēdējā laikā par mājokli un dzīves telpu, pat negaidīti, jo pašreiz ar kārtējo pārvākšanos šīs domas pat neielaižu klāt. kaut visu laiku jau tas ir klātesoši, tās savas telpas veidošana, lietu kārtošana, izvietošana un savietošana, kaut kāda organizācija, kas tiek veidota labsajūtai, mājīgumam, drošumam. vienmēr bijis būtiski dizainēt to telpu, izvēlēties, atmest un būt nemitīgā procesā. vakar biju tādā mājoklī, kur šķiet nekad nevarētu dzīvot - kaut skaisti, bezgala, visam sava vieta, sava nozīme, skaistie stūri, materialitātes, tekstūras un attiecības, monohromā izpildījumā. te nerunāju par kārtību un pat nav jēgas pieminēt to, ko sauc par izsmalcināto un, jā, varbūt ar snobisku - kaut kādā mērā, kas attiecas uz lietām ar vārdiem un dizainiem un modīgo - bet, iespējams, tas te nebija svarīgais. lietu ir maz un tikai tās vajadzīgās, bet kas būtiskais - nav mājīguma, nav sajūtas, ka tur dzīvotu cilvēks. ir muzejs. tāds, kurā ieej, pajūsmo, pagrozies, sajūties kā sevišķi, bet tad aizej prom un ievelc elpu. tāds, kurā katra nepareizība un greizība ir kļuvusi par pareizību un racionāli apsvērto. kaut piefiksēju - domas tur spēj lidot, jo nav jau kur tā atdurties, ir tās baltās sienas, tās rēgainās ēnas, tās pieklusinātās gaismas, tā atsmofēra... tā skaisti jau. var sēdēt pie galda, dzert no kristāla un izjaukt trauku kompozīcijas. bet vēl pavisam nesen pirms pāris dienām divos mājokļos sajutos tik ļoti kā mājās, tur tā personiskā attieksme - jūtīgums un maigums - bija daudz neobligātāki, instinktīvāki, neparedzamāki.
kā tomēr mājoklis vēstī.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |