Izlasīju interviju ar I. Lancmani un viņš par to zelta laiku pirms pasaules kara, kad viss bija novests līdz pilnībai - katra detaļa, broša, mežģīne, žests un vārds iederējās laikmetā - un tas viss uz tādas robežas, kad tam jāmirst, jo tālāk vienkārši nav kur iet, kad noslēdzošā ir briljantu balle - zudusī pasaule/es, un man sametās tik žēl, tik bezgalīgi žēl ..., ka tas viss tik tālu un tikai sapņu pasaules mums tagad.
btw. skatos Tjudoru seriālu, kas diezgan jau holivudisks, bet tie tērpi, tie tērpi..cik mēs nesmuki un bezgaumīgi šodien.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |