Pirms pāris dienām, saliedējot savus apavus un secinot, ka līdzi nav citu un tas var rezultēties ar iesnām (labākajā gadījumā) es nolēmu ziedoties un beidzot nopirkt apavus, kurus jau biju noskatījusi. Nolēmu - ka veselība tomēr dārgāka un pie tam nākamnedēļ jābūt Norvēģijā, kur laikam tomēr paredzams aukstāks laiks. Tātad ieeju veikalā, atrodu savu zābaku, diemžēl tikai vienu pusīti no pāra, bet nevaru atrast otru. Un, kā jau tas ir pēc likuma, man ir izmērs, kurš ir vispieprasītākais - tipa vidējais, kas gandrīz visiem. Atrodu apkalpojošā personāla meiteni, tādu pārmēru uzkrāsotu un prasu pēc palīdzības, a šī mani aptuveni pasūta divas mājas tālāk, t.i., pasakot, ka otrs zābaks varētu būt jebkur, t.i., jebkur veikalā un izskatās, ka viņa nemaz negrasās to meklēt(nu lieki piebilst, ka tā bija viena no populārākajām un lētākām veikalu ķēdēm, kas alvais vienmēr pilni ar ļaužiem). Es, protams, paliku bez valodas un atrūcu par neieinteresētību u.tml. Tikai vēlāk, kad biju pati sameklējusi savu vajadzīgo pāri (negrasījos vairs šai procedūrai veltīt vairāk sava dārgā laika, staigājot pa citiem veikaliem), iedomājos, ka, b..., vajadzēja prasīt pēc menedžera. Latviešu kautrīgums laikam!
Citādi ar zviedriem viss ok, izņemot dažus rūcošus tantukus vai opus, taču es tāpat nesaprotu, kā viņi savā svešmēlē mani lamā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |