Stāsts iz Konstfack universitātes vēstures - pagājšgad absolvējusi augstskolu meitene/māksliniece, kas bijusi mentāli slima (nu, tipa ar konkrētām diagnozēm), pati, protams, apzinājusies savu slimību. Mākslas darbs, ar kuru viņa absolvēja universitāti, bijis tieši par viņas pieredzi - konkrētu gadījumu, kad viņa pirms vairākiem gadiem gribējusi izdarīt pašnāvību publiskā vietā mēģinot nolekt no tilta. Viņa tika aizturēta, aizvesta uz hospitāli, piesieta pie gultas un sazāļota. Tātad pēc vairākiem gadiem, beidzot mākslas nodaļu Konstfack, viņa veic tādu kā pētījumu (kāds ir šīs augstskolas formāts - artistic based research), kas otrreiz imitē šo viņas pieredzi - tikai šoreiz pie pilnas apziņas. Un, protams, viņa to dara pati. Pirms tam tikusi veikta pamatīga sagatavošanās un izpēte, viņa pieļāvusi vairākus variantus, kā varētu rīkoties policija, mediķi u.c., izrunājusi tos ar pasniedzējiem, uzklausījusi juristu ieteikumus utt. Viss bijis noorganizēts pamatīgi. Tikai viens bet - viņa galīgi nerēķinājās ar to, kādu reakciju šis gadījums varētu izsaukt sabiedrībā. Kad viņa veic šo imitāciju, viss notiek pēc programmas gandrīz tieši tāpat kā piedzīvots - viņa tiek aizturēta, sazāļota (trīs reizes!!!), piesieta pie gultas utt. No rīta piezvanījusi brālim un pateikusi, ka īstenībā bijusi pie pilnas apziņas un tā bijusi tikai imitācija. Protams, visi šokā, visvairāk tieši konkrētie mediķi ar viņu galvenajiem pārstāvjiem, kuri šo gadījumu nodod presei kā kompromitējošu. Tālāk jau viss notiek kā filmās - prese bļaustās, cik vien var, katram par to ir savs viedoklis, zviedru sabiedrība šokā. Zviedriem, kuri raduši pie tik sakārtotas un sociāli atbildīgas dzīves, kur viss iederas savā plauktiņā, tas izsaucis milzīgu sašutumu. Meitene tikusi vajāta, apvainota nepiemērotā uzvedībā utt. Protams, darba aizstāvēšanā augstskola tikusi gāzta no kājām, ikviens gribējis redzēt vaininieci, kura savukārt no preses centusies izvairīties tik cik var, pasniedzēji palīdzējuši slēpties. Pats interesantākais, ka līdz darba (jeb pareizāk pētījuma) aizstāvēšanai meitene ar medijiem nav runājusi un nepaskaidroja savu uzvedību, jo līdz pētījuma noslēgšanai viņai bija tiesības to darīt. Un arī visi pedagogi izvairījušies ko paskaidrot medijiem un sabiedrībai, kāpēc tas noticis, jo pētījums prasa savu. Protams, tas izraisīja protestus, jo, ja tu kaut ko dari, tu esi atbildīgs to paskaidrot.
Vot, iedomājos uzreiz vairākus modeļus, kā, iespējams mēs uz ko tādu reaģētu?! Žurnālisti taču arī veic šādus keisus - tipa izpēti sava raksta labā, uzdodies par ko citu! Nuja ...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |