Šodien iedomāju, ka moš es arī tā darīšu ap 40/50 - sašutuma pilnā balsī teikšu "un kā jūs to variet nezināt?" vai arī "vai tad jūs to nezinājāt?" vai arī "tas ir apkauojoši to nezināt!" un tad tas nabaga 20gadnieks man pretim mirkšķinās acis un padomās - "vecā kaza, kā gan es to varu zināt!".
Nu tas par bildēm, pierakstiem, uzmetumiem, atstātām mīlestības vēstulēm u.tml. arhīvu, kas būs saglabājies, bet muļķības (lasi jaunības) pēc palicis neatšifrēts, nedatēts, aizmirsts, protams, (kuram gan tas kādriez varētu interesēt!). Un tad, protams,pēc gadiem mēs sajutīsimies lieli un vareni un šausmīgi lepni par sevi un domāsim, ka visi tie, kas nav bijuši klāt tajā un tajā laikā un vietā, nu gan ir visu savu dzīvi pakāsuši ... šādas domas, protams, atvieglo manu sirdsapziņu un ir labs attaisnojums! ak!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |