Lasu savus vecos ierakstus un domāju, ak dievs, cik gan man laimīgai vajadzēja būt bijis ar to visu, kas paspējis gada laikā ar mani notikt. tik dauudz kā piedzīvots, izlasīts, pabūts, iepazīts. bet, kad atceros dažreiz tās sajūtas, bieži vien nemaz tā laime nav bijusi klātesīga. vienmēr bijis raksturīgi ilgotties pēc kā vairāk, lai tas viss būtu vēl piepildītāk. dīvaina ir tā mācīšanās ieraudzīt un vienkārši priecāties. lēnām un grūti nāk. lai vai kā - šis gads ir bijis brīnumaini brīnišķīgs un es pat nezinu, kam lai par to visu pateicas. bet nākamgad gan es apprecēšos. jā, gan!