Vakar bijām ar dažiem koristiem uz vienām drausi sviestainām kāzām laukos. To nemaz nevar aprakstīt... Kaut kas starp "Hoří, má panenko" un lētām mūsdienu amerikāņu komēdijām, tāds kā drusku apbružāts viss, tāds no papīra un plastmasas. Cilvēki pēc "svinīgajām pusdienām" metās pārģērbties šortos un gandrīz treniņtērpos. Dažiem "svētku" apģērbs nemaz ar nebija īpaši izejamāks par šo pārģērbjamo apģērbu. Es neesmu ļauna, es visu saprotu, naudiņas nav un tā... Vienkārši šoks, nu. Nafig tās trennūzenes?
Ap 8-iem vakarā sapratām, ka sajuksim prātā, je fiksi neatgriezīsimies Prāgā un nepasēdēsim normālā vietā... Pasēdējām... Un te nu es esmu. Šajā nenormālajā pulkstenī jau augšā, jo baigi vajadzēja, lūk, pie manis palikt, tieši šodien, kad citiem jābūt 7-os no rīta darbā... Un man jāceļas, un jāiet izlaist, jo paní Kuncová stingri pieteica slēgt ārdurvis. Tik tālu par to, kā cilvēks atšķiras no dzīvnieka, pateicoties brīvās izvēles iespējai. Milota vakar vakarā daudz par to runāja. Es daudz vis nepiekritu, it kā jau iepriekš zinot, kā brīvprātīgi izvēlēšos šitā celties tāpēc, ka nevaru izvēlēties tās lietas, kas ar to saistītas, tās man vienkārši vajag, kā tiem dzīvniekiem.