Medicīna.
Nesen sanāca saskarties ar Čehijas Republikas medicīnisko aprūpi dažādos līmeņos, veidos un iestādēs. Šajā sakarā stāsts no dzīves un daži novērojumi.
1. novērojums. Ātrā palīdzība.
Te uzreiz varu mierināt Latvijas iedzīvotājus, kuriem sanāks šo lasīt. Ātrā palīdzība arī citās eiropas valstīs tikai saucas "ātrā". Varbūt šāds nosaukums ieviests, jo tā ir mediķu palīdzība, uz kuru nav nedēļu iepriekš jāpierakstās, varbūt tāpēc, ka viņi brauc ar mašīnu un drīkst to darīt daudz lielākā ātrumā, nekā atļauts citiem šāda izmēra transportiem... Realitāte ir tāda - ja gluži neguli asiņojošs un nepārvietojams un zini, uz kuru iestādi jābrauc, ar taksi pilnīgi noteikti būs ātrāk. Kaut vai tādēļ vien, ka taksists jautājumus uzdod jau braucot, pie tam pārsvarā dažādus pa vienam, nevis sērijās vairākas reizes. Visādi citādi, jauki zēni, jautājumi sakarīgi, un garās sarunas un datu pārbaudes laikā pat man jau top skaidrs, ka nemiršu. Tātad, ņemot vērā viņi pieredzi, laikam zēniem arī tas ir skaidrs, tādēļ visu veic profesionāli un bez steigas.
2. novērojums. "Nemocnice na Františku" uzņemšanas nodaļa.
Manas visjaukākās atmiņas. Burvīgā samiegojusies māsiņa, kura burkšķot par ātrās palīdzības zēnu stulbumu, ar veiklu "čik" iedur adatiņu un ievada organismā nomierinoši-anestezējošos līdzekļus. Mīļais sirmais dakterītis pagaidām ir vienīgais manā mūžā (neatceros, varbūt bērnībā kas līdzīgs bijis), kurš smaidot un jautājot "vai tagad ir labāk?", glauda man vaigu un tur rociņu. Ak! Kaut smukiņais no "FN Motol" pēcoperāciju nodaļas arī tā būtu darījis...
3. novērojums. Izmeklēšana un diagnostika.
Laime, laime, laime! Čehijas Republikas mediķi nav iedvesmojušies no Dr. Hausa un neapstaro, neoperē, pat tabletes nedod, kamēr nav visu izpētījuši! Izņemot nepatīkamo kratīšanos ar diviem transportiem turp un atpakaļ apmēram katru otro dienu, te viss notiek ļoti ātri. Otrdienas vakara ārsts iedod norīkojumu pie trešdienas rīta ārsta. Trešdienas rīta ārsts pēc vainas atrašanas ar mūsdienu aparatūras (turpmāk tekstā MA) palīdzību iedod norīkojumu pie trešdienas ārsta citā slimnīcā, kur čum un mudž no konkrētā apskādētā ķermeņa rajona speciālistiem. Šīs slimnīcas ("FN Motol") ārsts pēc apskates ar MA iedod norīkojumu pie piektdienas ārsta. Piektdienas ārsts pēc analīžu sagrābšanās un apskates ar MA nosūta uz vēl vienu apskati ar SUPER MA, un jau nākamajā otrdienā visiem viss ir skaidrs. Maigi, viegli, ātri. Lai slava ČR ārstiem! Nevienas apskates laikā nesāk tecēt asinis pa ausīm un neapstājas sirds. Un jau pēc trīs dienām - piektdienā pans-doktors-profesors-medicīnas-spīdeklis 10 internu ielenkumā pēc nelielas pagrābstīšanās paziņo "Urā! Griežam! Jau pirmdien!"
3. novērojums. "FN Motol" gatavo pacientu operācijai.
Nežēlīgi, skarbi, bet tā vajag. Tas ir labākas nākotnes vārdā. Lai pirmdienā pacients saņemtu legālu narkozes devu, jau no sestdienas viņam ir jāliekas slimnīcas gultā, jāpārstāj vispār jebko ēst, jāsaņem vairākas klizmas un rūgtas zāles. Māsiņas eņģeļi, visu dara ar "še tev bumbulīt cepumiņš" sejas izteiksmi un attieksmi. Pieminekli ČR māsiņām. Ieteicamie projekti - marmora eņģelis ar zeltītu galvas rotu, granīta feja ar sargājošā žestā pastieptām rokām, līdzekļu trūkuma gadījumā - koka ome ar laipnu smaidu un mīlošām acīm.
4. novērojums. "FN Motol" ķirurģija.
Pirmdienas rīts. Duša, aizraujošs ceļojums riteņgultā pa slimnīcas gaiteņiem, dūriens vēnā, dzelošs dūriens mugurā, spiedošs dūriens mugurā, kaut kas respiratoram līdzīgs pie sejas, čuš, buš, viss. Vairāk neko neizdevās novērot.
5. novērojums. "FN Motol" intensīvā terapija.
Personāla slavas piemineklim skatīties variantus 3. novērojumā. Pārējais atkopšanās process atkarīgs no katra paša organisma. Laimes spēle, tā teikt. Manējam paldies. Visiem potenciālajiem Intensīvās terapijas nodaļas apmeklētājiem iesaku jau iepriekš parūpēties par ausu aizbāžņiem. Troksnis visos kaktos - pīkst, dīc, rūc, tikšķ. Bet tās ir tikai nieka 2 dienas.
6. novērojums. "FN Motol" pēcoperāciju nodaļa.
Nu te gan viss kā pa sviestu. Atmetot fizisko pēcoperācijas sajūtu aprakstu, dzīve kā Dieva ausī. Guli, žāvājies, skaties televizoru, lasi un baudi jau iepriekš ar krievu valodas palīdzību labvēlīgi noskaņoto ukraiņu, baltkrievu un krievu sanitārīšu īpašo attieksmi. Ļoti jāuzmanās nepārēsties. Baro tā, ka varētu pusi vēl dot līdzi apmeklētājiem. Pasargi, vēl ko tik nenormālu iedomāties, ka apmeklētāji varētu nest ēdienu no mājām! Pēc 4 bada dienām ārkārtīgi gribas saldumus. Te uzreiz gudri varu brīdināt - nekādā gadījumā neizvēlēties šokolādi. Tās iedarbība uz zarnu trakta darbību var sagādāt neaizmirstamus un ciešanu pilnus procesus. "Rafaello" - lūk, pareizā izvēle! Katru rītu ierodas cits jaunais dakterītis. Bet smukais, blondais - 2 rītus pēc kārtas! Un ar mulsu smaidu atļauj dzert kafiju.
6. novērojums. "FN Motol" birokrātija.
Jā, jā! Neticami, bet papīržurkas veikli apsēdušas arī šo brīnišķīgo iestādi. Es zinu gan, ka par visu ir jāmaksā. Tādēļ katrā kārtīgā medicīnas iestādē bez modernas diagnostikas un dziedniecības aparatūras ieviesti arī moderni kases aparāti. Taču, ja esi ārzemnieks, tad vienkāršais "ej pie daktera un samaksā" vai "samaksā un ej pie daktera" pārvēršas par "katru reizi pirms daktera apmeklējuma dodies uz Īpašo ārzemnieku apkalpošanas nodaļu pēc papīrīša par ķīlas naudas iemaksu un papīrīša, kur dakteris ierakstīs manipulāciju kodus". 1. reizē tas var beigties ar asarām, jo darbiniece spītīgi pieprasa kaut kādu īpašu informāciju vēl bez lapiņas ar norīkojumu pie speciālista. Viņa nikni mēģina pāriet no čehu valodas uz angļu valodu. Bet tev pat latviski nav ne jausmas, ko viņa grib, jo viss, ko tu zini ir tikai - man dakteris teica, ka jāiet pie daktera. Pēc tam viss nokārtojas, jo redzot asaras, darbinieces ziņkārība noplok, un viņa pēkšņi pati atceras, kas jādara un jāformē. 4. reizē tev jau uzticas un ķīlas naudu neņem, iekasē pēc tam. Par operāciju gan paņem. Divu nedēļu lakā nepacietīgā darbiniece pārvēršas draudzīgā paziņā. Kurš teica, ka birokrāts nevar būt cilvēks?
7. novērojums. "FN Motol" pacienti.
Divas galvenās pazīmes kā atšķirt pilsoņpacientu no ārzemniekpacienta. Neuzticēšanās un neapmierinātība. Pirms operācijas palātas kolektīvā ietikpst - korejiete, spānietie un latviete. Visas esam paklausīgas, pieticīgas un apmierinātas ar servisu. Pēc operācijas palātas kolektīvā ietilpst - latviete, čehiete pane Benešova un pēc dienas pievienojas vēl viena čehiete. Abas panes pilnīgi skaidri redz trūkumus srevisā, klaji pauž neapmierinātību par dažu māsiņu attieksmi, zin un atceras, kurās slimnīcās viss notiek vai noticis daudz labāk. Latviete joprojām truli ar visu apmierināta, uzticas personālam un klausa. Bet neskatoties uz atšķirībām uzskatos par medicīnu Čehijas Republikā, pane Benešova man ir liela draudzene. Izstāsta pareizo "Svīčkovās" recepti, par savām fobijām un savus uzskatus par visu, kas notiek pasaulē. Diemžēl jūsmā par smuko, blondo dakterīti viņa man nepievienojas, jo viņai nepatīk blondīņi. Toties patīk gari un tumšamtaini vīrieši, tādēļ konkursā "Misters 1. palātas apmeklētājs" uzvar mans tumšmatainais, divmetrīgais dārgumiņš. Vēl panei Benešovai ir līdzi maisiņš ar reliģiski mierinošajiem "palīglīdzekļiem". Tur ir koka krucifikss, antikvārs medaljons ar Jaunavas Marijas attēlu un stikla suvenīriņš ar Jēzus attēlu. Tiek apmīļots arī mans savulaik Spānijā Montserratas klosterī pirktais rožukronis. Jā, jā. Atcerējos, ka esmu katole un arīdzan paņēmu "palīglīdzekli".
8. novērojums. Ticība, paļāvība un atbalsts.
Tā tas ir. Kad neaktīvam katolim pans-doktors-profesors-medicīnas-spīdeklis pastāsta "Var gadīties, ka mēs jums izgriezīsim trešdaļu vēdera satura, bet būsim optimisti un domāsim to jaukāko, ka tikai vienu no mazgabarīta dubultorgāniem. Atvērsim vaļā, un tad jau redzēs. Bet tā kā jūs nebūsiet pie apziņas, tad lai jūs pamostoties nebrīnītos par dīvaino tukšuma sajūtu, mans pienākums ir brīdināt jau laicīgi", katolis sākumā māj ar galvu, un ir optimists, bet pamazām atceras, kur ir galvenais optimisma avots un kā tam efektīvi pieslēgties. Mamma jau sen man teikusi, ka bērniem ir tendence atcerēties par vecākiem pārsvarā tad, kad klājas grūti un kaut ko no viņiem vajag. Jaunībā, droši vien tā ir lielākajai daļai, ar gadiem tas mainās. Un mana mamma var gandrīz visu un ir ļoti "stpira izpalīdze", un arī šoreiz viņa ir uzdevuma un mīlestības augstumos un palīdz maksimāli, par ko vārdos neizsakāmā pateicības sajūta neatstās mani visu atlikušo mūžu. Tomēr sajūta, ka pirms "ķirurgi atver un paskatās" jānodrošinās visos kanālos, liek rīkoties. Un tad cilvēks atver atvilktni un izvelk rožukroni, un izdrukā aizmirstās lūgšanas, un ir pavisam mierīgs. Pavisam, pavisam mierīgs. Un ar visu apmierināts un uzticas mediķiem.
Kas to lai zin, kas to lai zin, no kuriem avotiem tas nāk... bet, paldies Dievam, viss pagaidām ir lieliski!
Upd. Un vēl paldies visiem draugiem par atblastu, kā arī paldies manam nesatricināmajam vīram par satraukumu (tagad es zinu, kad es miršu, viņam patiešām būs žēl, hi, hi), apmeklējumiem un saldumiem.