Koris. Hrubá Skála.
Beidzot, kad apraksts jau izsūtīts radiem un dažiem draugiem, saņēmos to ierakstīt arī Cibā. Būs, ko vecumdienās vai pēc pāris mēnešiem palasīt. Tas ir vēstījums par maniem piedzīvojumiem kora mēģinājumu nometnē (varbūt to varētu saukt arī citādi, bet šobrīd nekas gudrāks nenāk prātā).
Tātad, kora "valdība" bija izlēmusi rīkot kārtējo divu dienu kora izbraukumu un mēģinājumu maratonu. Tādi notiekot vismaz 3 reizes gadā. šoreiz izvēlējās pili Hrubá Skála. Tā atrodas kalniem, klintīm, pilīm, muižām un ciematiem pārbagātā reģionā, ko sauc par Český ráj. Paradīze, tā teikt. Vieta, kur dzīvojām un baudījām tūrisma priekus izskatās tā - vairāku kilomteru garumā stiepjas klintis, kuras dažviet ir tādi kā atsevišķi milzu stabi, dažviet sagrupējušās tā, ka virsotnes veido lielākus laukumus, uz kuriem uzbūvētas pilis. Gan uz klintīm, gan klinšu pakājē meži - tādi mazliet mežonīgi, tumši un senseni.
Pati pils Hrubá Skála sastāv no vairākām ēkām un pagalmiem, kas savienoti ar 2 tiltiem pār aizām. Tajās vietās gan aizas nebija pārlieku dziļas, tomēr skatoties lejā ceļi mazliet trīcēja. Būvniecība sākusies jau 1350. gadā un vēlākie īpašnieki uzlabojuši un piebūvējuši dažādas ēkas pēc savas gaumes.
1. Klintis. 2. Pils komplekss no augšas.
1. 2.
3. Tiltiņš un vārti uz pirmo pagalmu. 4. Pils otrais (gala) pagalms. Kreisā pusē ēka, kurā nakšņoju. Ar (laikam jau) efejām apaugušajā ēkā ar tornīšiem zēniem bija atsevišķais mēģinājums. Diemžēl ar visiem mēģinājumiem un pastaigām biju tā apjukusi, ka pat neiegāju tajā ēkā un neuzkāpu tornī.
3. 4.
5. Skaistajā mājiņā galā ir restorāns, kurā brokastojām, pusdienojām un vakariņojām. 6. Skats no pils torņa uz Čehu zemi.
5. 6.
Turp braucu ar vienu dāmu - Hanu - no altiem, kura dzīvo tepat mūsu rajonā - Barrandovā. Lieliska kundzīte. Braucām mazliet ilgāk par stundu un visu ceļu nopļāpājām (nu es, protams, ne tik izteiksmīgi kā viņa). Noskaidrojām, ka mūsu rasistiskie un šovinistiskie uzskati sakrīt, un uzreiz sadraudzējāmies :) Viņa vēl padomju laikos ir bijusi Rīgā, kā reiz Dziesmu svētku laikā, un teica, ka toreiz no dziedātāju un klausītāju attieksmes sapratusi, ka Latvijā no visas tās padomju padarīšanas cilvēki cieš vēl vairāk nekā Čehijā. Katrā ziņā bija patīkami, ka cilvēks saprot, no kurienes esmu, kādā pilsētā esmu dzīvojus, kāda ir mūsu kultūra. Viņa ir ļoti atraktīva, un sestdienas vakara neformālajā tusiņā bija viena no aktīvākajām dalībniecēm :)
Piereģistrējāmies hotelī. Te man sanāca tāds mazs pārpratums. Biju aizmirsusi, ka esmu ārzemniece un man nav čehu personas koda, un nebiju paņēmusi pasi. Taču, par laimi, pietika ar pases numura noskaidrošanu pa telefonu.
Tad mazā (7 cilvēku) kompānijā devāmies pastaigā pa Zelta taku. Tur ir vairākas tūristu trases apkārtnes labumu apskatīšanai un aptaustīšanai. Izvēlējāmies īsāko, kas ved no pils Hrubá Skála uz pili Valdštejn. Tā ved caur priežu mežu, un pa ceļam ir gan aptaustāmi klinšu veidojumi, gan skatu laukumi ar skatiem uz lielajām klintīm. Viens no koristiem, ārkārtīgi jauks un enerģisks onkolis stāstīja (izskatās pēc Koeljū), ka te kādreiz aizvēsturiskajos laikos ir bijusi jūra. Diemžēl dēļ nepilnīgām valodas zināšanām nevaru pateikt, cik miljonus gadu atpakaļ tas bijis. No tā laika palikušas klintis, kas bijušas šīs jūras piekraste. Labi, ka tolaik vēl nebija kuģu, citādi viņiem grūti ietu ar nokļūšanu krastā. Turējos savrup, klausoties gudrajā onkolī un dāmu sadzīviskajās runās. Tad viena no dāmām nāca pie manis ar jautājumu, kādēļ esmu bēdīga. Noskaidrojām, ka neesmu bēdīga, tikai nemetos sarunās, jo nejūtos pārliecināta par savām sarunāšanās spējām. Pastāstīju par sevi, par iemesliem, kādēļ esmu Čehijā, kāda ir latviešu valoda. To tajā un nākamajā dienā nācās stāstīt vēl daudzas reizes. :)
Pēc 2 kilometru pastaigas nonācām līdz Valdštejnai, taču pašu pili neapskatījām, jo bija jādodas atpakaļ uz pusdienām un mēģinājumiem. Vien papriecājāmies par skulptūŗām uz tiltiņa un sabraukušajiem kāziniekiem. Noskaidroju, ka arī čehiem ir tradīcija taisīt jaunajam pārim „vārtus”, taču to nedarījām.
7. Taka. 8. Tiltiņš un vārti uz Valdštejnas pili.
7. 8.
Pusdienas bija lieliskas. Tradicionālā čehu virtuve. Te uzreiz pievienoju abās dienās nogaršoto ēdienu (ne visu) bildes un aprakstus.
9. Svíčková na smetaně. Tā ir liellopa fileja šmorēta vai cepta krāsnī ar žāvētu speķīti un dārzeņiem. Vēlāk dārzeņus sablendē mērcei un pievieno krējumu. Un vēl! Mērcei liek klāt cukuru, tāpēc tā ir diezgan salda. Dekorē ar citronu, ievārījumu un putukrējumu. 10. Cūkgaļas karbonāde (Řízek) ar kartupeļu salātiem. Panējums ir ļoti garda mīkliņa. Noskatījos no čehiem, ka ēdienam pievienotais citrona gabaliņš jāsaspaida, apšļakstot karbonādi ar citrona sulu. Ļoti gardi.
9. 10.
Vēl tika piedāvāta Bramboračka, kas ir iebiezināta dārzeņu un sēņu zupa, kur galvenā loma ir kartupelim. Parasti tās gatavošanā izmanto kaltētas sēnes. Otra zupa bija ļoti līdzīga, tikai tumša un bez sēnēm. Pēdējās pusdienās pasniedza diezgan latvisku ēdienu – šmorētu cūkgaļu ar štovētiem kāpostiem un kartupeļu knēdliku.
Nedaudz par mēģinājumiem. Tādi kopumā bija 3, 2 sestdienā un 1 svētdienā aptuveni pa 2-3 stundām katrs. Koristi man stāstīja, ka šis esot pirmais izbraukums, kur vairāk ir pastaigu un izklaižu nekā dziedāšanas. Tas mani, protams, iepriecināja. Nepārprotiet, man ļoti patīk dziedāt, taču, ja mēs vairāk dziedātu, es neko daudz nepaspētu apskatīt no apkārtējiem labumiem. Jau tagad zinu, ka jābrauc vēlreiz un jāizstaigā arī citas trases, jāapskata pils tornis, jāapskata Valdšteijnas pils un visi pārējie krāšņumi, ko nepaspēju. Tajā apkārtnē ir vēl dažas pilis.
Sestdienas vakarā pēc mēģinājuma sākās „tusiņš”. Muzikanti bija Jirka pie klavierēm un Tomāšs ar saksofonu. Jirka bija burvīgs. Spēlēja kā dievs. Olga, kura mēģinājumos ir mana pastāvīgā blakussēdētāja, pastāstīja (ceru, ka pareizi sapratu), ka Jirka ir ugunsdzēsējs vai kaut kas tamlīdzīgs un arī kāzu muzikants. Viņam uz muguras pie jostas bija piestiprināta rācija ar garu antenu, kuru viņš mēdza izmantot arī muguras pakasīšanai. Klavieres spēlēja ar lielu entuziasmu un prieku, meistarīgi improvizējot un pa vidam izmetot kādu joku. Visi dziedāja ļoti skaistas čehu dziesmas, labākas par tām, ko spēlē radio, un esmu dzirdējusi veikalos un krogos. Jirka spēlēja arī pa kādam Bītlu vai Preslija gabalam, kurus daži dziedāja ar čehu vārdiem. No rokas rokā ceļoja pudeles ar dzērieniem. Daži bija paštaisīti vīni vai liķieri, no kuriem 3 pagaršoju. Kolosāli ogu dzērieni. Viens – ķiršu – bija tāds, nu tāds! Es teiktu – paradīzes dzēriens. Man patika, ka nebija nevienam jāstāsta, ka nelietoju alkoholu, jo dzerot no pudes, no malas nav redzams, cik tieši liels vai mazs malks katram ticis. Tā nu jautrība turpinājās līdz naktij, dalībnieku skaitam pamazām sarūkot. Tika atzinīgi novērtēta mana piedalīšanās ar na-na-na un la-la-la, visi draudzīgi sita uz pleca, smaidīja, kaut ko stāstīja. Viens bass – sirms vīrs ap 70 – bija vislielākais dziedātājs un dejotājs (vienīgais dejotājs). Sieviešu iemīļots un ļoti galants. Teicu čehu dāmām, ka tagad beidzot zinu, kā izskatās ideālais vīrietis. :)
Seviški jautrus brīžus man sagādāja tā pati Olga. Tā kā par Latviju viņa nezināja neko, bet saruna par šo tematu mums sanāca mēģinājuma laikā, kur, kā zināms, nevar daudz tarkšķēt, tad informāciju par šo noslēpumaino valsti viņa saņēma tikai tik daudz, cik manas atbildes uz jautājumiem. Kur tā atrodas? Vai pie jūras? Kādi tur ir laika apstākļi? Vai ir daudz bagātu cilvēku? Lieki minēt, ka vienīgais jautājums no šiem, uz kuru var atbildēt ko gaišu un pozitīvu ir par jūru. :) Acīmredzot, no šīs skopās informācijas nabaga Olga izsecināja, ka esmu no kaut kādas tumšas, tumšas vietas, kur par pasaules kultūru cilvēki zin gauži maz. Nu kā tad, daudz līst un daudz nabagu, kas tad tur var būt?! Viņa nolēma man palīdzēt. Aktīvi izglītoja mani, piemēram, brīdī, kad Jirka spēlēja Dvoržāka nāriņas āriju, sāka visu smalki skaidrot pa operu. Nu labi. Pieņemsim, ka tā ir vienkārši nejaušība, ka esmu redzējusi un dzirdējusi šo un dažas citas operas. Bet! Vēl jautrāk bija, kad Jirka spēlēja slaveno Dionas gabalu no "Titānika" un viens pārītis metās parodēt kuģa priekšgala ainu ar izplestām rokām. Olga sāka stāstīt, ka ir tāda filma, tā un tā. Glābu Latvijas godu un teicu, ka arī to esmu redzējusi.
Banketu pametu ap vieniem naktī, bet izturīgākie palika vēl ilgāk.
Svētdienā 8:00 visi satikāmies brokastīs. Visi izskatījās moži. Pretēji Olgas apgalvojumam, ka čehi ārkārtīgi daudz dzer, bija iespaids, ka konkrēti šie čehi vai konkrēti šajā pasākumā nekādi lielie dzērāji nebija. Pēc brokastīm atkal bija brīvais laiks, ko kopā ar pāris soprāniem izmantojām, lai apskatītu citas apkārtnes takas. Daudz laika mums nebija. Pastaiga bija apmēram tāda – nokāpām lejā apskatījām vietu, ko sauc par Ādama guļvietu (Adamovo lože), tad uzkāpām augšā, pēc tam uzkāpām vēl augstāk, beigās nokāpām atpakaļ. :)
11. Pa šo spraudziņu kāpām lejā. Esot tur, starp klintīm, jūties kā kāda sena noslēpuma vēderā. 12. Šādi izskatās laukums starp klintīm, kur atrodama Ādama gulta.
11. 12.
13. Pirmā lieliskā un naivā vīrieša gultiņa. Izskatās vairāk kā „zōfā”. 14. Te kāpām augšā.
13. 14.
Pēc šīs pastaigas bija pēdējais mēģinājums un pusdienas, pēc kurām tad visi devāmies mājup.
Atpakaļ uz Prāgu braucu ar Hanku (nejaukt ar Hanu), ar kuru dzīvojām vienā istabiņā. Ar viņu arī ļoti daudz runājām, man bija sajūta, ka no čehu valodas smadzenēs jau mezgli sametušies, bulduērju, vairs nedomājot par kļūdām. Tad Hankai pēkšņi uznāca vēlme palīdzēt man apgūt čehu valodu, un viņa sāka labot visas manas kļūdas. Tad nu brauciena beigu daļā viņa saņēma, ko gribēja. Lielisku, lēnu čehu valodu, kur katrs vārds pusminūti valstīts mutē, atceroties pareizo locījumu. :)
Mājās izštovēju riktīgus latviešu kāpostus un izcepu kārtīgu latviešu cepeti. Piedevās – īsti, lieli kartupeļi, nesaspiesti masā, ko sauc par knēdliku. :)
Te nu es stāstījumu beidzu, atvainojoties, ja kādam tas licies nesakarīgs vai saraustīts. Bet aprakstīt to iespaidu jūkli nebija viegls uzdevums. Labi, ka ir internets un Google, kur var atrast vajadzīgās bildes, jo kaut vai tikai attēlā redzēts dabas skats pats vēsta daudz vairāk, nekā es spēju aprakstīt. :)

Upd. Ak jā! Tas viss notika pagājušajā nedēļas nogalē. Un rīt es atkal braukšu uz turieni. Velk, vai ziniet. :)