Sametās žēl indētāju, kurš trīcošām kājām lavījies, slepus piepilinājis, slēpies tumšā kaktā un baidījies, ka sargi sadzirdēs, kā šim dauzās sirds, nakti negulējis, klausījies, vai neatskanēs kas trauksmi vēstošs. Un nekā! Tas maita upuris jau kopš pusaudža gadiem, lūk, radināts pie konkrētās indes! Tfu!