Ai, darba tā pamaz, jāpaļurinās par tēmu, kuru rosinājis pie vistu zagļa lasāmais, kā arī Agatas Kristi "Šķiršanās pavasarī". Ļoti jauks, starp citu, romāns. Par cilvēkiem, kuriem šķiet, ka dzīve izdevusies un viss pēc labākās programmas līdz brīdim, kad atliek vairāk laika pārdomām un analīzei :)
Nu bet man bez visām analīzēm skaidrs, ka jēgas nekādas! Pilnīgi nekādas vispār jēgas no šitā visa nav! Tas ir - manai dzīvei no manis nekādas jēgas nav.
Ko darīt? Kādi varianti?
Jēdzīgais variants. Jāizdara kaut kas ievērības cienīgs. Nu no tām lietiņām, ar kurām pieminot raksturo kādu personu. Nevis vienkārši Pētera sievas māsa, bet tā tur dullā, kas toreiz Jāņos kolhoza priekšsēdētājam roku salauza, vai māju nodedzināja, vai gulēja uz ceļa traktoram priekšā, neļaujot nogāzt dižozolu un tādā garā... trūkst zīmīgā elementa, ar ko nevis es atšķiros no citiem, bet mana dzīve ar kaut ko kļūst īpaša un iegūst pati savu, no manis neatkarīgu jēgu. Ar manu palīdzību, protams. Labi, iespējams, tam man vēl ir laiks. Varbūt...
Sālstrauciņa variants. Par to aizdomājos jau skolas laikā. Šķita, ka nevar taču tā būt, ka tādas cilvēku masas dzīvo tikai tādēļ, lai strādātu un darbā nopelnīto apēstu (apmēram tā arī vienā sacerējumā uzrakstīju), ka, iespējams, katram ir savs uzdevums, kas arī ir vienīgais iemesls cilvēka eksistencei. Vienīgi manā variantā visiem bija jāmirst uzreiz pēc uzdevuma veikšanas :) Sālstrauciņa stāstā varēja noprast, ka pēc uzdevuma veikšanas var vēl kādu laiku pa tukšo padzīvot. Tas ir jau daudz labāk. Izvēloties šo par savas dzīves jēdziskošanas variantu es varētu pat iztēloties, ka to liktenīgo izklupienu jau esmu veikusi. Bet tādā gadījumā šīm pārdomām vairs nav jēgas...
Aaahhhhh! Stulbi!
Labāk, dubultojiet man algu :/