Noskatījos Otakara Vāvras "Husītu triloģiju" (Otakar Vávra "Husitská trilogie"). Filmēta piecdesmitajos gados, es teiktu, īstens tā laika kino paraugs. Patoss tā vien šļācas no ekrāna, varoņi pirms strauji mirt teic cēlas runas, agonējošs puisītis murgo ne par mammu vai pīrādziņu, bet par hetmani tādu un tādu, kurš atnāks ar armiju un visus izglābs. Vienkāršā tauta labi nostādītās balsīs skandē dziesmas utt. Toties uzzināju šo to par čehu vēsturi, par tādām izcilām personām kā Janu Husu, Janu Žižku, Janu Želivski u.c. (kā redzams, Čehijā vārds Jānis tik pat populārs kā Latvijā). Par to, kā vācu muižniekus no Prāgas rātes meta ārā pa logiem, un vispār diezgan daudz par čehu tautas sendienu naidu pret vāciešiem. Un šajā sakarā gribu padalīties ar anekdoti, kuru nejauši uzgāju, meklējot informāciju par režisoru.
"Sēž pēc kara krogā trīs partizāni - polis, dienvidslāvs un čehs. Polis saka "Es nogalināju 10 vāciešus". "Tas labi," saka dienvidslāvs "bet es nogalināju 100". Čehs sajūsmā groza galvu "Nu puikas, par to gan es jūs apskaužu! Nemaz nezināt, kā jums paveicies. Mums vāciešu nogalināšana allaž bijusi aizliegta"."
Kaut kā man iepatikās tā anekdote :)