Tā ir... Dzīvo cilvēks, mūžu mācies, pa vidu strādā... Iemācies ēst ar nazi un dakšiņu, piešūt pogas, braukt ar velosipēdu utt. Tā vienā mierā un laimē vadi savas dienas, nemaz nenojaušot, ka kādu dienu (pēc neskaitāmām maltītēm ar nazi un dakšiņu, pēc lēruma piešūtu pogu, pie kārtējā izbrauciena ar velosipēdu) sazin no kāda cauruma izlīdīs cilvēks ar jautājumu "Gribi, es tev izstāstīšu, kā jāēd ar nazi un dakšiņu, kā jāšuj poga un kā jābrauc ar velosipēdu?" Vai pat nē! Bez jebkādiem jautājumiem, knapi uzzinājis, kā tevi sauc, viņš metīsies tev mācīt visu uz pasaules! Mūža laikā ik pa brīdim gadās tādam uzskriet. Un nostiprinas pārliecība, ka tādus vajag iznīdēt jau bērnībā, kamēr vēl tējkannas. Jo šitādas lokomotīves ar abām rokām klapējot pa krūtīm un ķērcot "es visu zinu labāk!" braukā uz labi audzinātu un pieklājīgu cilvēku rēķina, kuri parasti noklusē un nemetas kuram katram "zīmulim" aizbāzt muti. Labi, ka es neesmu pieklājīga, un jau jaunībā no tādiem ākstiem kratījos vaļā. Tādēļ starp maniem draugiem tādu nav. Un domājams, arī nebūs.