Vienmēr šokēšos par pilsoņiem, kas iegādājoties sunīti, uzskata, ka visai pasaulei jāsāk cienīt un mīlēt viņu mājdzīvnieks gandrīz vairāk, nekā viņiem pašiem. Pazīstu tādus personīgi, esmu jau par šo tematu domājusi, un te Cibā kāds pilsonis man atkal šo tēmu atgādināja...
Pašai savulaik bija suns, kurš godīgi izdzīvojās pa dzīvokļiem pie dažādiem draugiem, un, protams, nevienam gabals nenokrita. Sunīti ļoti mīlēju, sunītis mīlēja mani un pārējos ģimenes locekļus, kuri arī mīlēja sunīti un mani. Tagad ir kaķis, ne pašas gan izvēlēts, bet tādēļ ne mazāk mīlēts, un, ja tas lops vispār spējīgs uz ko romantiskāku, nekā "spēlēšana uz saimnieku jūtām un izmantošana savtīgos nolūkos", tad viņš mīl arī mani. Un tomēr! Neskatoties uz šo visu mīlestības pilno saikni ar dzīvnieku pasauli, es tomēr joprojām saredzu ļoti spēcīgu atšķirību starp dzīvnieku un cilvēku. Da ja draugs negrib un viņam nepatīk, dažs cilvēks pat sievu pie viņa ciemos nevedīs, kur nu vēl suni! Nu kā var paģērēt no visas sabiedrības, ka es te tagad, lūk, pie jums ar savu dzīvnieku vazāšos uz visiem pasākumiem, un ja jūs atļausieties iepīkstēties, ka jums tas nepatīk, tad jūs esat maitas un nemīlat dzīvniekus! Halo?! Jūs braucat augumā saviem draugiem un paziņām, ka viņi nemīl jūsu lopiņu tā kā jūs? Pardon! Suns vai kaķis nav sieva, bērns, brālis. Tie ir dzīvnieki! Un ja es aiziešu ciemos ar kaķi, un tas nezvērs izskrāpēs jūsu saldumiņam acis? Ko tad? Bet kaķītim mājās vienam ir skumji, depresija, vai zinies. Un ja nu kāds ies ciemos ar govi, 3 vistām un sivēnu, jo sivēnam bail palikt vienam ar 3 vistām bez saimnieka, un govs obligāti 19:00 jāslauc. Ko tad?