Uzmanību! Nelietojiet sakarsušas smadzenes!

Ja nopietni, nāk virsū tā riebīgā sajūta, tautā saukta "besis". Pastrādāt vispār nav iespējams, krēsls līp pie drēbēm, klaviatūra pie pirkstiem, ar grūtībām elpoju. Pārgurusī iespiedmašīna aiz sienas klaudz skumīgā ritmā, kas neuzmundrina. Iespiedējs noteikti jau ir noģībis. Šķiet, esmu pilnīgi viena šajā pasaulē, kaut gan aiz sienas skan Radio SWH, tātad ir cerība, ka vēl šur tur kāds ir dzīvs.
Sāku pat aizdomāties, ak, kungs! (tas no tām sakarsušajām smadzenēm) par dzīves jēgu. Tas noteikti nav uz labu. Man gan ir atkāpšanās plāns. Ja nekādi neizdosies atvairīt domas par dzīves jēgu, tad vismaz domāšu par citu cilvēku dzīves jēgu. Par viņu tiešās vai netiešās līdzdalības manā dzīvē iespējamo bezjēdzību. Piemēram, priekšnieku. Kāda no viņiem jēga? Naudu man maksā par izdarīto darbu, tātad maksātu arī, ja viņu vietā būtu pilnīgi citi 2 "biznesmeņi". Varbūt pastāstīt viņiem, ka uzņēmuma darbība manāmi uzlabotos un es aktīvāk iesaistītos uzplaukuma veicināšanā, ja manu kabinetu nedaudz paventilētu?
Varētu iet uz kafejnīcu, ar kondicionētu gaisu, protams, taču vienai nav kaifa. Varētu iepirkties, savukārt, lai pavadītu ilgu laiku atsvaiggaisotā veikalā, naudiņas par īsu. Pa lētiem ūķiem staigāt - atkal pārkarsums :/
Ko lai dara? Jāmēģina sakašņāt prieku sevī. Tepat jau bija, bet karstums, maita, slāpē. Brīvdienās, cerams, līs... Gribu nedaudz pasalt! (mazlietiņ)

PIEPRASU SVAIGU GAISU UN MĪLESTĪBU!!!
Bez maizes pagaidām var iztikt.

Ahā! Sāk vākties mākonīši. Ļauni ķiķinot mētāju rokā zeķi.