Arvien vairāk sāk gribēties dzīvot omulīgā lauku mājiņā ar dārzu. Bērniņus - skaistus un gudrus, jo manējie jau savādāki nevar būt, sunīti, kurš vienmēr zin, kad jārej un kad jāpaklusē, kaķīti, kurš pats lien klēpī pamurrāt reizēs, kad negribas ne par ko domāt, visiem uz nerviem krītošu vecu vārnu, kas katru dienu ķērkā taciņas galā nīkuļojošā kokā...
Sāku klusi īdēt... "Lai vienmēr būtu sāule, lai vienmēr būtu dēbess..."