My LiveJournal

Kā gan vienā cilvēkā var būt tāda žults iekšā...nesaprotu...paliek skumji. Goda vārds.

vēl es nezinu sava skaistuma...
un rozes es plūkšu vienam vienīgam...
Teici to stundu, to brīdi, kad Tu man roku sniegsi...
jebšu vai mūžīgi mūžos, ka mani mīli liegsi..
mīlu sakritības...
mīlu acu skatienus, kas aiz kautrības nenovēršas...
mīlu skatuves dēļus, kad nav jābaidās, ka čīkstēs...
mīlu iedzert aliņu vakaros, kad esi laimīgs un noguris...
mīlu dziedāt no sirds...
mīlu aktierus, kas raud...
mīlu draugus, kas ierodas īstajā brīdī...brīdī, kad jau esi visiem apnicis ar stāstiem, cik ļoti ilgojies viņus satikt...
mīlu to, ka Māri satrauc, kā es jūtos...
mīlu Dārziņu...
Es dzīvi mīlu, mīlu, mīlu...
Es viņu mīlu, mīlu, mīlu...

Taa diena ir saakusies!

Labrītiņ šo rītiņ, šo skaisto rītiņ! diemžēl bez Mārtiņ rītiņ..:)))
Vai nav jaux laix ārā? Rihtig ziemīš..:)

dažreiz ir tādi brīži, kad šķiet, ka zinu, ko es vēlos, šķiet, ka par savu laimi cīnos, bet beigās secinu, ka viss, ko panāku ir - pazemoju sevi..
varbūt tāpēc nu jau kādu laiku katru reizi, kad man nāk priekšā kādas šaubas, kaut kas nenotiek tā, kā gaidu, vēlos, ceru, es vairs necīnos, nemēģinu noskaidrot, kas par vainu, vienkārši pagriežu tam muguru un laižos..
laikam jau arī es esmu bezkompromisu meitene...
ir vai nav?...
man ir ahujena bail...es gribu bēgt, bet nav, kur bēgt..
es varētu iekost kādam....

Veikalā iepērkas vīrietis. "Man
pudeli
vīna." "Lūdzu!" "M
an vēl šokalādi un
konfektes." "Lūdzu!"
"Tā...Ziedus
vajadzētu..." "Lūdzu!"
"Un
prezervatīvus." "Atvainojiet,
prezervatīvu nav." "Tad
nevajag nekā."

klau, nju kaa taa var gadiities, ka es iedziivojos pohaas, bet dzer citi..?

2. stunda

šodien sapratu vēl vienu lietu..no rīta gluži vienkārši vajag sākt runāt.. lai cik ļoti nāk miegs, negribas ne1u redzēt.. tas attaisnojas, jo kā nekā šovakar, kad nācu mājās, uz ielas dejoju, dejoju, jo biju neaprakstāmi laimīga par to, ka esmu tik laimīga..
iztēlojos, ka esmu ČIKAGO galvenā varone un ņēmu un dejoju, par spīti lāstekām, bomžiem un rūcošajām mašīnām..eh, kas tā bija par laimi..:)
miegs nāk tā, ka acīs cērt, jo cēlos šorīt pusastoņos, lai uz sevi tv paskatītos tieši 3minūtes..
Tāpēc, rīt no rīta sākšu ar garšīgu labrīt..un mazu springdance sev par godu!
es sāku sevi mīlēt..tā ir neaprakstāma laime..pēc 19 gadiem..eh..

nju tad sākam..
es tagad smaidu no vienas auss līdz otrai..tāpat vien esmu dikti priecīga..
šī diena man ir izdevusies godam! bez lieliem notikumiem un pavērsieniem, tomēr skaista..
varētu pat teikt, ka šodien ieguvu jaunu "skilu" sadaļā - īepazīšanās ar citiem cilvēkiem..
un nju me ir dikti smaidiix..ne druskas no pūcīgās jolkas..:)))))
un tagad vien smaidiņ! tik priekš manis!

Tikko pārlasot sevi, sapratu, kāpēc man nākas dzirdēt, ka citi domā, ka man visu laiku ir slikti..
laikam būs jāsāk mācīties..
smaida skolā jau gāju, kaut ko apguvu..


tagad jāiet skolā "dalies ar otru priekos"..

un atkal ir pienācis tas gada mēnesis, kad mani spiestin spiež domāt par lielo mīlu.. vēl tikai nedēļa un atkal 14. februāris!
šodien dzirdēju amizantu textu...mazi bērni baidās pazust..un tas izpaužas tā, ka esot bail, ka viņus iesūks putekļusūcējs vai nolaidīs klozetpodā..nebiju iepriekš neko tik muļķīgu dzirdējusi.
un tomēr tas lika padomāt par manām fobijām. man tādas patiesi ir un ne mazums..
laikam jau arī Visu mīlētāju dienu nāksies vien pieskaitīt sarakstam.
Šermuļi skrien pa muguru, kad iedomājos par visām tām sarkanajām mīļlietiņām, kas rēgosies uz katra stūra gan nedēļu pirms, gan pēc TĀS dienas..
laikam jau atkal mana sterilitāte mani iespaido..
es neko sev nevaru padarīt un lai piedod man visi, kam šī diena ir tikpat gaidīta kā mazam bērnam Ziemassvētki!

______

man shodien gribās lūgt, lai kāds mani glābj..bet tikko sapratu, ka nav, kam lūgt.
esmu ieslīgusi cinisma varā.

Es dziedāju re minorā
un skatījos, cik viegli
...
...
...
...
es gaidīju, kad pārsāpēs
un asināju nagus
...
...
es zināju, ka pārsāpēs,
un aizmirsos ar baudu

vakarnakts bija notikums.. vēl ilgi to neaizmirsīšu!
es vairs neesmu dvēseļu glābējs, jo glābjamā dvēsele šoreiz būs manējā..
nav vērts darīt to, ko gluži vienkārši nav vērts darīt..
es negribu..vairs negribu..

mans minka mani šodien aplaimoja..eh..
atcerējos bērnību, kad, laukos vai TAJOS laukos pavadot vasaras, iepazinu dabu, nebaidījos no kukaiņiem, pelēm..smējos meža vidū..lasīju sēnes, pētīju odu kājiņas un ravēju bietes..klaigāju ceļa galā ar māsiņu "don't cry for me, argentina", baroju vistas vai spēlējos ar Džeku (sunīts mans)..eh, kā gribētos mazliet agriezties tai laikā, kad visi ciema bērni bija mani draugi, kad nepazinu vārdu "nodevība", nebaidījos no piekāsiena, jo tādu nebija..es mīlēju visus, uzticējos, teicu visu, ko domāju, kad domāju..
a tagad? kas tagad?
...
...
...
...esmu palikusi sterila...

vakar bija lielā emociju diena.. bet vai tādēļ šodien iekšā jābūt TĀDAM tukšumam?
manis dēļ vakar kāds smaidīja, kāds smējās, kāds raudāja.. laikam jau tomēr ne manis dēļ, tomēr es biju kā laika dzīvnieks, kā provokācija.. un ar aktīvākā klausītāja medaļu pie krūts es to visu atdevu prom.. tagad jūtos iztukšota, neparasti..
es esmu izmainīta, bez vīna un reibuma es krītu savā asaru jūrā.. apzināti!

Šodien uz ielas ņaudēja kaķis..laikam gribēja ēst..man arī gribās ņaudēt, bet ēst..lai ēd kaķis!
un vispār šodien esmu laikam kašķīga. vairs nē, bet biju.
jo sapratu, ka uziris valdziņš man ir svarīgāks par to, ko grib sirds..un tagad es dusmojos..uz sevi..arii!

Kāpēc vienmēr notiek tā..eh...laikam jau tomēr smaids spēj darīt brīnumus!:)

un no dabas mēs nākam.. aizmirstu par seriālu potētām pārlaimībām un pārjūtībām.. lai sākas kā pasakā, ko rakstījis labi man zināmais es pac ar vārdiem: reiz bija svītrainas vilnas zeķes... patiesībā nav svarīgi, kā tas turpināsies, pats galvenais, ka tas vispār sākās!
un tagad priekā!(seko viens liels malks briežu ķērpju tējas..varen rūgta, vai zinies)
Paldies Tev!

kad kāds Tev staasta par šķīstošiem stikliem, tu iesmaidi, pasmaidi un, runājot par ko pilnīgi citu, nodomā, ka ir tak justs, tās ir muļķības.
un tad, es ticu, ka visiem, pienāk tas mirklis, kad stiklu lauskas atrodas arī zem tavām kājām. un atliek tikai iemaidīt..pasmaidīt nav jēgas.
kaut kas sēž iekšā un atgādina, ka ir tak justs, bet jēgas nekādas..jo tās saldās sagriezto kāju sāpes nav justas..laikam jau nekad..

sapīties nevajag..neiesaku!es nevaru apturēt..tā bangošana manā galvā neapstājas!To laikam sauc par slieksni uz vājprātu..vai arī otrās dienas sindromu..oficiāli!