My LiveJournal

cik gan dīvaini sanāk - kad Tu, cilvēks, sāc vēlēties veidot savu dzīvi pats, uzlabot savu enerģētisko lauku, veselību un saprāta paliekas sakārtot īstajos plauktiņos, tad attopies viens kā pirksts šajā sad**stajā pasaulē..nē, pat vēl sliktāk - Tu jūties vainīgs pret pārējiem, kas turpina lietām ritēt savu gaitu. Un lai kā censtos, lai kā vēlētos kaut ko mainīt, nekas atkal nesanāk, jo arī vienam nodzīvot veselīgu un saprāta pilnu dzīvi nav nekādas jēgas.
Vai tas nav muļķīgi?
Kāpēc gan mainot vienu vai pāris lietas savā dzīvē pēkšņi šķiet, ka neesi vairs tai piederīgs? Tā ne tuvu nelīdzinās tam ideju savārstījumam, kuram veltīji laiku līdz šim..