My LiveJournal

un kārtējo reizi tā laiva ir sašūpota. šoreiz cietusi pat nelielā avārijā...bet
knipucīgi cietusi.
un ir radies jautājums, pat retorisks - vai laimīga bērnība nodrošina laimīgu
dzīvi?
tā sāk izskatīties. visās uz psiholoģiju balstītas parādēs( ar to tv, teātri,
kino,u.c. augstāki izklaides mēsli(atvainojos par izteicienu) ) tāda teorija
kkur dziļi pamatos tiek deklarēta.
un vai bērns, kurš ir ticis mīlēts un audzēts kā siltumnīcā var uzskatīt, ka
bērnība ir bijusi laimīga? vai viņš maz ir sagatavots īstai dzīvei? Dzīvei,
kurā neizbēgami nāksies sastapties ar netaisnībām, izvarotiem, piekautiem
bērniem un pieaugušiem, pat pāraugušiem mēsla gabaliem (vēlreiz atvainojos par
izteicienu) ? un no otras puses vai tie, paštaisnie un augstu morāles principu
pilnie sazinkamticīgie nav vēl sliktāki, jo slēpjas aiz taisnām un pareizām
maskām, lai gan viņu dvēseles ir izkropļotas un perversas līdz nelabumam?
bet tie, kuru bērnības ir šā vai tā kropļotas, šķiet tiek kādreiz apbalvoti...ja
ne savādāk, tad vismaz ar svētlaimīgu nāvi, lai cik arī nežēlīgi tas
neizklausītos. Un kāpēc gan tādiem var piedot vairāk? atļaut pieč**āt sev
pilnas ausis un vēl izsprukt sveikā cauri...
ja Tu jautā man - bez komentāriem.