8. Augusts 2004

• 8.8.04 01:02
• Negaiss nāk. Kādas man ir debesis! Es neatceros tādas redzējusi. Izlijuši mākoņi skrien pāri un gaisma ir tajā pirmssakrēslošanas brīdī, asas kontūras, lietas ir iemantojušas iekšēju mirdzumu, rožaini pelēku siltu mirdzumu, itin kā izdegdamas dienas gaismu un tveici.
  Tumsa nāk virsū mirdzēdama.
• 0 rakstair doma

• 8.8.04 01:09
• Patiesībā tas trakais smukums, par kuru man gribējās piekliegt pilnu pasauli kā vālodzei lietu, bija pirms krietna brīža. Tagad no pārkarsušas zemes augšā kāpj smalka migla, viss aprasojis un mikls.
• 4 rakstair doma

• 8.8.04 08:04
• Lapsene ieciemojusies.
• 46 rakstair doma

• 8.8.04 08:11
• Es gribēšu īstas uz pavarda ceptas pankūkas mazliet apdegušām maliņām, pufīgas ar rūgušpienu mīklā, un nekrejotu pienu un zapti, pil no karotes, pilnu vēderu, lipīgiem pirkstiem un muti.
• 0 rakstair doma

• 8.8.04 08:14
• Maniakālā pierakstīšanas mānija. Man ir jāpieraksta, lai neaizmirstās cik labi un skaisti. Man ir bail, ka nepierakstot viss aizies zudībā. Ne nu tā, ka aizmirsīsies, protams, arī tādēļ, lai neaizmirstos, nekas nekur nepazūd, tikai citi nezin vai izjūt savādāk, vai saredz savādāk, pieskarās savādāk un savādāk klausās. Es nezinu, vai pierakstīšana ir vara. Rakstīšana ir vara, bet pierakstīšana? Pierakstīšana ir sentiments nolāpīts un iedomība. Lepnība nē, tieši iedomība. Ja zinātu, ka neviens to nelasīs, es laikam pat nemēģinātu pierakstīt.
• 0 rakstair doma

• 8.8.04 08:47
• Ja tas tā turpināsies, es izskatīšos pēc tūrista ar fotoaparātu.
• 0 rakstair doma

• 8.8.04 08:53
• Dievam dienu daudz. Tā teica mana vecāmamma pie loga sēdēdama un uz ceļu vērdamās. Māja bija kalna galā. Tā īsti jau lielo ceļu nemaz redzēt nevarēja. Tikai autobusa jumtu, kas aizlīkumo garām un vēl zilās pienmašīnas ar dzeltenajām kulbām un garās putekļu svītras pēc vieglajām. Autubuss aizbrauca, viņa teica. Tas bija tāds otrs pulkstenis vai?
  Gar mazo ceļmalu otrā pusē augušos upenājus kolhoza traktoristi bija nobagarējuši nost uz cūku fermu braucot. Otrā pusē bija pusaleja, lazdas pa vidu saspraukušās. Kā viņa uz akmens pie šķūnīša sēdēdama baltā lakatiņā un strīpainā šircē zināja, kuru dienu mēs brauksim? Laikam jau mamma kaut kā ziņu laida. Vēstulē, droši vien.
  Un vēl es atceros to vietu Gaujā, kur pārbrauktuve, upe met līkumu, ūdens līdz lieliem, dibenā apaļi olīši, pārbrist varēja. Reiz tur esot apgāzies viens traktors. Ūdens mirdzinās pāri, vizēdams, lapas spēlējas un spoguļojas. Mierīgi, mierīgi, nav jāsteidzas.
  Var lielajā istabā paņemt grāmatu kādu vēlas, ielīst vecmammas gultā un lasīt, un lasīt, neviens netraucē. Vecmamma apsēžas blakus, glauda roku, skatās un smaida.
  Dievam dienu daudz, tikai kur viņas visas paliek.
  
  Hei, piedodiet man šito intermēdiju, manai vecmammai šonedēļ palika 99 gadi.
• 4 rakstair doma

• 8.8.04 09:31
• Mani biedē laicīgums.
• 4 rakstair doma

• 8.8.04 10:29
• Nē, nu vai tad no miega maizi cepsi?
• 2 rakstair doma