Es tagad esmu kā Lāsmiņa nedēļas bērnudārzā, kura sēdēja uz soliņa zema pie dzeltenā krāsā nokrāsotiem koka skapīšiem, katram sava drēbēm, mans bija ar uzzīmētu ķirsi, un teica, es esmu smuka kā maza princesīte, man viņa nelikās smuka nemaz, bet smukāka tomēr par mani, viņa nebija apaļa un maza kā izvirpota bumbiņa un bija gadu vecāka par mani un nemācēja vēl lasīt, un vēl viņa teica, ka laikam patīkot Sandrim, re, kā viņš uz mani skatās, un ar mēlīti sārtu nolaizīja no deguna notecējušu un virslūpai piekaltušu puņķi. Bērnudārzā man bija bail piečurāt gultu un guļamistabā mēs gulējām kādi trīsdesmit, gultiņas bija garās rindās, es nevarēju gulēt, skatījos kā citi guļ miegā cits mierīgā, cits nē, un ilgojos pēc mājām, kur vecāmamma dzīvo, ne mamma.
Ja kresēs salīst lietus, tās izskatās pēc raspodiņiem, tikai nav pūkainas un, es domāju, kreses var ēst. Raspodiņus var salasīt un izžāvēt uz mūrīša, kuru vasarā nekurina, un dzert raspodiņu tēju, tādu rūgtenu. Ja lietus līst no plāna mākoņa, tad nenopilējušām lietus lāsēm uz lentera cauri spīd gaisma un mirguļo vienā tādā brīdī pirms sakrēslošanas.