...Some Piece of my life ..

ja pieņemam, ka katra cilvēka attiecības ar apkārtējiem ļautiņiem ir kā pasažieru vilciens ar vairākiem vagoniem.un uz katra no šiem vagoniem būtu attiecīgs uzraksts, piem., Svešinieks, Paziņa, Draugs, Mīlestība, Ģimene, utt.un karts sastaptais cilvēks kāptu attiecīgajā vagonā...
tad nu es laikam nemāku atrast īstos cilvekus, kuriem būtu jāatrodas vagonā ar uzrakstu Mīlestība. pilnīgi pieļauju, ka dažus jau noteikti esmu palaidusi garām un tie ir iekāpuši vagona ar uzrakstu Draugs.pie vagona Mīletiba stāvu es aiz milzīga akmens mūra un laižu iekšā tikai nezin kādus izredzētos.tā nu es laikam jau atkal esmu palaidusi garam kārtējo personu.
vārdu sakot - ir cilvēks, kurš man laikam, ka simpatizē, imponē, patīk.bet es esmu pārak dumja, kautrīga un visādi citādi neaptēsta, jo nevaru ar viņu uzsākt pienācīgu, pieauguša cilvēka sarunu.mēs sasveicinamies, atvadamies un tā ir visa mūsu saruna. kad mēs saskatamies, tas ir patīkami, viņš uzsmaida man un es uzsmaidu viņam.tas ir stulbi, banāli un tizli, bet man patīk.bet tas ir tā...mīļi, forši.kāpēc es esmu tik sasodīdi kautrīga un nevaru iesakt sarunu un tad jau tā štelle bīdītos uz priekšu pati no sevis.kas ir par vainu?! BĀĀĀĀC!!!