Vīrieši nāk pie mīļākajām, kad grib atpūsties.
Ne tikai izpriecāties gultas priekus, bet arī izrunāties(jo Mīļākās tikai klausās, sievas un draudzenes sen jau runā pretī un izsaka savu objektīvo vai subjektīvo viedokli);
nāk, lai celtu savu pašapziņu(Mīļāko priekšā vēl var izrādīt vīrišķības, draudzenes un sievas pie tām jau sen ir pieradušas un redz saviem Vīriešiem cauri; Vīriešu pašapziņu ceļ arī tas, ka viņi māk "spelēties divās frontēs");
nāk, lai kopā ar Mīļāko dotos uz iestādēm, kas atgādina jaunību, kurās nav būts, kuras raksturojas ar pilnīgu brīvību, kā arī darīt lietas, ko vēl šajā dzīve nav paspējuši vai kuras darīt attiecībās ir ierobežots (seksuālās izvirtības, kuras ar sievām un draudzenēm nav pamēģinātas pirms sākās "nopietnās" attiecības un kuras ar viņām jau vairs neizdarīsi, zālīte, daudz alkohola - viss, ko nedara katru dienu);

Es esmu bijusi laba Mīļākā. Mans bijušais, kad izšķīrāmies, rakstoraja mani kā labu draudzeni, tāpēc es sevi ierakstīju atpakaļ Mīļāko statusā. Tagad viņš raksta daudz sociālajā saitā, runā daudz, stāsta daudz, priecājas, ka es esmu atvērta, atgādina tās vērtības, ko manī novēroja mūsu kopdzīves laikā - izturība, saimnieciskums, viedums. Un es tad tā aizdomājos, kāpēc tā notiek aizvien, paiet laiks un viņam noteikti vajag kontaktēties ar mani, vai tā ir nepieciešamība? Es izrādījos viņam vajadzīgāka par meiteni, ar kuru viņš nodzīvoja 5 gadus, viņš man vienmēr atgādina, ka es esot viņu iedvesmojusi šķirties no meitenes un atvērusi viņam acis. Nē, es nekad ne uz ko neesmu musinājusi, es tā nedaru.
Tad loģiski būtu domāt, ka izšķiroties no manis, viņš izraidīja līdzcilvēku no savas dzīves, bet no manis kā Mīļākās, viņš tā arī nav atvadījies...