56 gadus jauna sieviete un 21 un 22 gadus vecas jaunietes šodien, nu jau vakar jāsaka, omulīgi pļāpāja un smējās uz nebēdu kādā mājīgā, 18 kvadrātmetrus lielā telpā;
iemalkojot kādu mazgabarītu dzērienu un ar mēles galiņu laizot no tējkarotītes tortes glazūru viņas nepiespiestā atmosfērā komentēja kārtējo, dienas tematisko TV romantiska satura kinofilmu;
viņas pēc skata atgādina pārliecinātas, brīvas un neatkarīgas sievietes, katra ar savu dzīves pieredzi un katra neatkārtojama personība, kāda ir ikviena sieviete uz šīs Pasaulīgās Zemes, neviļus ik mirkli kavējoties savās domās, viņas uzķiķināja viena otrai un uz maiņām gāja uzvilkt pa dūmam;

viena no viņām rīta agrumā jutās kā Valentīndienas Grinčs, kas nozagtu visiem svētkus, ja varētu, jo šī diena vienmēr ir asociējusies ar skumjāko gada dienu un tā ik gadu; bet viņa adresēja savu mīlestību, ko izjūt pret VIŅU, kā kaut ko skaistu un sargājamu līdz pēdējai asins lāsītei, viņa neaizgaiņā atmiņas un brīnišķīgās sajūtas, viņa neslāpē tās emocijas, ko izjūt mīlot, lai arī VIŅŠ nav ar viņu... viņa VIŅU mīl un šo mīlestību paslēpusi sirds dziļākajā stūrītī viņa rīt uzsmaidīs ikdienai, viņa nav nomākta, viņa ir dzīva, jo viņa mīl un izjūt visu, kas ar šo mīlestību saistīts...
no atvērtām plaukstām viņa rīt izlaidīs gaišo laipnību Pasaulē un viņas miera ostas kuģis peldēs pa ielu kupenām; kā uzticīgs suns pie saimnieka sāniem, viņas mīlestības pilnās domas ietērps viņas vieglo gaitu..

Mīlu.