rīta dzestrums gan izkliedē galvā tumsonību, gan citkārt izsaldē domas;
pelēki mākoņi citkārt samilzt pāri galvai un saliedē, gan sakopojas kā aizsegs, lai saule neizdedzina ar Gaišumu;
ūdens no krūzes izlīst citkārt, lai to nesasmeltu, gan lai tas nesaistīts aizplūstu prom;

kad vējš auro un joņo, bet atdurās pret sienu, tad tev ir omulīgi atrasties aizvējā;
kad tu pa mākoņiem staigā un sper neveiklu soli, ir labi, ka tevi parauj aiz rokas kāds;
kad tu neapdomīgi grāb pēc sveces siltuma, ir labi, ja kāds aizliek plaukstu priekšā;

Ir labi, ja tu ik dienas vari vērot, kā tavi līdzcilēki pieticībā neatlaidīgi iet uz priekšu; kā smejās, kad nogurums uz pleciem nopiedis jau līkus, bet tikai, ja tu izproti tā nozīmi un novērtē, tikai tad tam ir jēga.