| kad vējš auro un joņo, bet atdurās pret sienu, tad tev ir omulīgi atrasties aizvējā; kad tu pa mākoņiem staigā un sper neveiklu soli, ir labi, ka tevi parauj aiz rokas kāds; kad tu neapdomīgi grāb pēc sveces siltuma, ir labi, ja kāds aizliek plaukstu priekšā;
Ir labi, ja tu ik dienas vari vērot, kā tavi līdzcilēki pieticībā neatlaidīgi iet uz priekšu; kā smejās, kad nogurums uz pleciem nopiedis jau līkus, bet tikai, ja tu izproti tā nozīmi un novērtē, tikai tad tam ir jēga. |