Man gribas būt vienai.Nesatikt draugus, jo nejūtu nekādu vajadību.Nemāku teikt kādēļ tā.Man šķiet, ka nekas vairs nav paties.Piemēram, Ziemassvētku tradīcijas(dāvanas, eglīte utt) ir tikai tādēļ, ka tā šajos svētkos ir pieņemts darīt, bet nekas nenotiek tā kā sirds to vēlas un uzskata. Sūtam viens otram bezpersoniskus apsveikumus, tikai tādēļ, lai mani arī apsveiktu.Bet vai galvenais ir saņemt apsveikumu no n-tajām paziņām kaut kādām, ko vienreiz mūžā esi redzējis.Tie saņēmēji pat neizlasa tos apsveikumus.Kāda jēga?
Māsai,kā par brīnumu, uznākusi mīļošanās lēkme, jo viņu draugi iekaustot(jā, tā treknā švīka uz rokas(tikai nezinu, kurš pie tā ir vainīgs :D)), ārdās it kā balderijāņus būtu sasmaržojusie. "Ja tikai to redzētu draugi, kāda esmu mājās" , tā viņa saka. :D
Mūzika: |
K.Dimiters-Narkomāna pēdējā vēstule |