Šodien izdzirdēju piemirstu dziesmu - tā nu es to klausos jau reizi piekto. Tā jau saka, ka cilvēku piesaista tās dziesmas, kuras atbilst cilvēka raksturam un tā brīža sajūtām.

Tad vēlos es asinis vemt
Un izvemt to čūsku kas manī,
Lai pļavās es drīkstētu iet
Ar māsiņu jērus ganīt,
Ar brālīti stabules maukt
Un baznīcas tornī kāpt zvanīt,
Un pierunāt Dievu,
Lai ņem par eņģeli mani.



Pārāk ilgi un pārāk daudz es esmu dubļus bridis un mēslus mēzis. Bet ar to čūsku, kas manī, esmu ar viņu tā kā sadraudzējies. Es zinu, ka viņa tur ir. Šad tad viņa man iekož, bet es viņu pamoku jeb otrādi. Tā ir kļuvusi kā spēle, ko esmu iemācījies - būt sadists un mazohists vienlaicīgi. Tā laikam arī bija tā mācība, ko man vajadzēja iemācīties - pašam būt dublim, ko citiem brist, un pašam būt mēslam, ko citiem mēzt. Mācības nebija vieglas - ar indēšanu un ciešanām. Čūska manī nemierīgi ritinās, sienoties mezglos, nojaušot, ka pavisam tuvu ir tas brīdis, kad pašai jāaiziet. Es viņai varu pateikt paldies, ka bija manī un mani mācīja! Paldies, ka atvēra man acis!