Stāvu es viens jūras malā, kaut arī laukā ir auksti, vējš man zem kapuces izsan vārdus. Ar vieglu vēja pūsmu, man liekas, es sajūtu tavas smaržas un tevis pašas smaržas liego pieskārienu. Vai man tā tikai liekas? Es paveros apkārt - neviena nav, bet es jūtu. Tepat - tepat kaut kur tu esi. Mani pārņem vieglas trīsas. Vai domas par tevi manī spēj rast tavas smaržas un tevis pašas smaržu? Es stāvu jūras krastā viens, Mēness gaismā es redzu savu ēnu. Jūra ir tik mierīga, bet mazie viļņi man dzied dziesmu par satikšanos un nekad nesatikšanos. Es smiltīs uzrakstu vārdus. Par tuvu. Vilnis tos noskalo. Pēkšņi iestājas klusums. Klusums kā meža ieskauta piesniguša lauka malā. Es esmu viens. Zinu, ka tev ir jābūt pāri lielajai kāpai, aiz lielās ielas, bet... ja nu? Nē. Neviena nav. Atgulties smiltīs ir tik jauki. Virs galvas zaigo zvaigžņu jums, kas visu ir redzējis un visu zin. Man jādodas. Virs jūras pārskrien Mēness radīta ēna no maza, zema mākoņa. Es eju - viens.