entre dos mundos

Rudens. Rudens debesis - tik smeldzīgas savā atvadu zilganumā; saules gaismas vēlīnie uzplaiksnījumi - mierīgi, lēnīgi, gluži kā cilvēka mūža atvasaras smaidi...

Atskāršu, ka rudens pamazām kļūst par manu mīļāko gadalaiku - septembra-oktobra dienas, dzeltenuma smarža gaisā un drēgnie, sarmas skartie rīti...

Gribas iznākt laukā un vikt šo skābekli pilnām plaušām; dzert līdz šim neapjausto dzīvības eliksīru; atgriezties pirmsākumos, vienu pēc otra atcerēties apburtā loka posmus, pieņemt un atminēties, volver a empezar.

Atsākt visu no gala - šajā rudenī; neraugoties uz pagātnes rētām, atstājot aiz muguras naida, sastinguma, aizmirstības un sāpju atvaru. Vienkārši būt par to, kas tu esi - nevis sapņot, plānot, noliegt - bet vienkārši būt.