Šķiet,ka nikotīns vairs nespēj palīdzēt.


Sēžu balkonā,vēroju vidi.Skatos uz debesīm - tās tik gaišas,tik maigā krāsa. Gaiši rozā saplūst ar mākoņu zilo,veidojot maigi gaiši violetu nokrāsu un viss ir kā ar ūdeni pārkrāsots pāri,jo krāsas ir saplūdušas.
Tās izskatās tik trauslas salīdzinot ar horizontu - tas ir drūms,pelēks,nedaudz zaļš,sāk veidoties migla. Patiesībā tāda sajūta, it kā viss ir miris.Nekas nekustas.Daba ir sastingusi.Es pieceļos kājās,atstutējos pret balkona margām. Es sajūtu gaisu - tas ir tāds svaigss,tīrs un silts. Pat ne vēss,bet silts. Sajūta vienreizēja. Vēlētos,kaut mirklis nekad nebeigtos,jo šķiet,ka šajā pasaulē,ko redzu,nav ne problēmu,ne cilvēku. Šķiet,ka laiks ir apstājies,ka pasaule stāv un nekas nenotiek.Mierīga sajūta.


Bet nekas nepalīdz aizmirst,nedomāt,kaut uz mirkli nedomāt par sasodītajām problēmām.
Pat nikotīns vairāk nelīdz...