Kā es mūs ienīstu!
Untumainās princesītes, kas iedomājas esam kaut kas īpašs, cēls un nevainojams. Mēs tikai gribam, lai mūs ievēro, paceļ zelta tronī un dziļi klanās. Jo mēs esam skaistas: izskatīgas, talantīgas, labākās klasē, brīnišķīgas, mūžam rātnās meitenes un teicamnieces, jo mēs visu simtprocentīgi kontrolējam, jo mūsu ķermenis – vairs nevalda pār mums, mēs neko negribam, mums neko nevajag, ne ēdienu, ne dzērienu,ne miegu, ne mīlestību, nevienu, neko, nekad.

Mēs neesam. Mēs neesam sievietes. Mēs esam ūdens laumiņas, sniega eņģeļi un ledus princeses. Mūsos nav asiņu. Mūs nav iespējams aizskart. Mūs nav iespējams sasniegt. Mūs nav iespējams ievainot, jo mūsu nav.

Mēs lūdzamies Dievu, bet pielūdzam Sātanu, kas mīt mūsos.Viņš spīdzina mūs un liek mums noticēt, ka esam to pelnījušas. Mēs esam eņģeļi, elles dārzos dejojoši balti eņģeļi. Smaidot mēs tev piemelosim pilnas acis un ausis ar pēdējiem mēsliem.Mēs ienīstam sevi. Mēs dievinām sevi.Mēs esam pārāk tievas un pārāk resnas, mēs esam slimas un jukušas, MIRUŠAS. Mēs neesam nekas..


/Kira Pountanena/