Tavas acis - bezdibenis, es alkstu tavās acīs krist, tavu skatienu dzert. Ak, apsoli man to ar savu skatienu, apsoli, bet neļaujies vēl. Ļauj man tavas acis, tavu dzīvīgo seju aplūkot. Ļauj man piesardzīgi pieskarties tavām mēmajām lūpām. Laiks velkas un veido velvi zem manu pirkstu pieskārieniem. Saldi mokošā vēlme izbaudīt. Es vēlos šīs izmisušās, svētās nokaitēto ķermeņu ilgas izjust. Lēni, pavisam lēni kopa ieslīdēt bezspēcīgā, tomēr zvaigžņu pilnā ainavā. Pilnā ar alkstošām mēlēm austrumu debesīs. Tavā sviedru smaržā vēlos es krist tu, kas grožus raisi. Sulas lauž sev ceļu. Satracinātais zvērs grib izrauties. Ak, tu skaistais, auļojošais radījum, es ļauju tev skriet. Es vēlos caur maigām ellēm karstās ugunis izjust, līdz kamēr sarkani melnā lava mums ādu dedzinās. Ekstāze, kas atrodas zem tavu pirkstu galiem. Tava prātu aptumšojošā, burvīgā smarža. Tava vēlme izlauzties līdz zemes kodolam nepazīst robežu. Ļauj man tev lūgties, bet nedodies vēl. Saldā bojāeja. Jūra, kurā mēs slīkstam beidzot padara mūs brīvus viens otram. Mēs slīdam bezlaika nebūtībā uz tumšo pagātni. Kā tirkīzkrāsu samtains priekškars, mēs tiksim aizvilkti blāvi-zilajā nākotnē, kur kristāla debesīs mēs atkal sadursimies, gūstot mieru no nebeidzamās mūžības kustības, līdz pat rītam.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |