Pat nesapratu vai tas mani pārsteidza. Drīzāk atbrīvoja. Biju iesaistīju sevi emocijās, kuras patreiz nevarēju atļauties.
Un tad nāca info. Un es atkal esmu sev pati :)
Man ir nepieciešams pašpietiekamības boosts.
Ir sajūta, ka es jūdzos nost. Smadzene iet riņķa danci.
Brīžiem, gribu atpakaļ uz Īriju. Gribu atpakaļ uz savu lielisko, labi apmaksāto darbu. Gribu visu atkal atļauties. Un velk mani uz turieni atpakļ. Manas sajūtas. Kā var mīlēt kādu citu zemi tik ļoti? Man taču ir sava Tēvzeme. Bet es pat izstāstīt nevaru tās sajūtas. Tā zeme, tā krasta līnija gar kuru gaisā virmo viņu skaistā, līdz pat dvēseles dziļumiem, smeldzošā mūzika. Un tas dzīvelīgums, kas mīt visas šīs salas pamatiedzīvotājiem. Un viņu īru-angļu valodas izruna :) Šķiet šī zeme ir daļu manis paturējusi un sauc atpakaļ. Un es gribu atpakaļ.
Neesmu šeit rakstījusi, nu, jau laikam vairākus gadus. Bija laiks, kad vajadzēja un gribējās rakstīt. Un tad man vairs tas nešķita svarīgi. Priekš kam es rakstu netā? Lai izrādītos? Pabiedrotos? Atrastu līdzīgi domājošos? Sviests tas vien ir, vienkārši pirksti ātrāk kustas uz klaviatūras.
Jo, brīžiem man TĀ gribas rakstīt, bet pavisam nelaikā. No rītiem, kad vēl neesmu pamodusies vai vakarā tieši ciet migšanas procesā. Tad domas domājas un skriesn un viss šķiet tik reāli un izdarāms, bet lai celtos un meklētu kādu rakstāmo un dienasgrāmatu - Mr. Slinkums uzdarbojas. Un kur, nu, vēl slēgta pc iekšā un klabināt tastatūru, kad bērns guļ.
Ai, bet tie domu un ideju pārpārēm piebāztie mirkļi pilnīgi prasās uz āru.
Man ir skumji bez Tevis. Un es Tevi nesaprotu. Vai Tev ir tagad labāk tur, kur esi? Ja ir tad paliec. Izdomā līdz galam. Nesvaidies.
Ir skumji. Tas kamols kaapj un spruust kaklaa. Asaru dziedzeri pilni. Un es kaarteejo reizi neizpratnee. Pat nepaguvu neko pateikt.
Es zinaaju, ka taa tas varees notikt. Vinjsh taads ir. Skjiet, ka es esmu par klusu un nevaru pastaaveet par sevi.
Nav man bijusi veelme nekad par siikumiem kasiities. Man arii vinji ir.
Gribas teikt, ka es zinu, ka shis ir tikai likumsakariigs posms tajaa kjeediitee, kuras dalja esmu un veelos buut.
Un. Jaa. Daudz kas ir negodiigi. Daudz kas ir saapiigi. Kad naaks citi krenkji, par shiem aizmirsiisi. Bet patreiz. Ir riktiigi vientulji.
Man ir.
Tikai mani nedzird, jo redziet pat izteikties es briizjiem nevaru.
Un tagad man jaabrauc uz pirti. Bez veeleeshanaas. Priecaajos par shodienas pasaakumu visu dienu liidz notika nekas. Un tas NEKAS notiek parasti. Un beidzas ar NEKO. Es braukshu, pati tachu saorganizeeju. Tikai veeleejos kopaa. Pavisam vienkaarshi.
Taapat.
Atpuusties.
AAAAAA riktiigs besis man ir. Taa luuk. Man negribas dariit patreiz to, kas man jaadara. Bet neko nedariit arii negribas. Tracina mani shis peleekais, nekur nederiigais, lietainais, dreegnais, nejaukais, gribas tikai pie kamiina laiks. Shitaa es tracinu sevi un apkaarteejos laikam arii.
Negribu sisteemu. Negribu rutiinu.
Man patiik. Un tas nebeidzas. Cilveeki saka, ka tas tikai taa - uz iisu laiku. Man vienalga kaa ir citiem.
Man IR.
Un veelme peec veel neizzuud. Taa vienkaarshi ir. Ar milziigu smaidu uz luupaam.
Es apzinos. Veertiibu.
Shiim burviigaajaam sajuutaam.
Un tad pasaule patiesi ir plasha.
Un mees varam redzeet paari horizontam.
Un zvaigznes ir tik tuvu.
Tu blakus.
Tas man panjem visus speekus. Rokas saak triiceet. Skjiet, ka praats aptumshojas. Apdullusha sajuuta. Liidz stadijai, ka naak veemiens. Pretiiga sajuuta. Bezspeeciiga sajuuta. Pilniiga nezinja. Stingums izplataas pa visiem locekljiem. Neko negribas. Nezinu pat ko gribeet. Pilniigi viena es juutos. Tik atstaata es nekad jutusies neesmu. Neveelos redzeet nevienu un gribu ienirt puulii, lai manis nebuutu. Vairs nav nevienas sakariigas domas. Viss jau kustas uz priekshu, es zinu. Nekad nebiju domaajusi, ka tas taa notiks. Vajadzeeja sen norakt sapni un varbuut tagad es nejustos pilniigi izdegusi kaa tukshums. Viss nodedzinaats. Nav ne dusmu, ne aizvainojuma. Tikai samilzis nogurums un nespeeks. Bezgaliiga nezinja, kas ir ljaunaaka par faktiem.
Jaapaarstaaj iespringt. Atslaabt. Un taa pa iistam. Dariit ko gribas. Pashai sev. He,he..
Vai ir veerts sakost zobus un audzinaat raxturu? Vai tad taa vispaar ir raxtura audzinaashana vai savu nervu bendeeshana? Vai kaadreiz kaads paldies par Tavu nervu sagandeeshanu ir pateicis. Visiem jau vajag tikai taupiit. Taupiit uz visu citu reekjina. Idrit vai! Sasodiits.. un runa nav par vaajiem nerviem.. :D
Es neredzu arii celju atpakalj, jo taadas opcijas nepastaav. Es esmu imigrante. He, ta luuk. Un kaa veel es to juuutu! Suuds par amatu. Profesionaali kretiini vienmeer atradiis veidu, kaa likt indiviidam justies pazemotam. Es neesmu pietiekami vienaldziiiga vai galiigi traka lai nejustu.
Skjiet milziiga guuzma ar teaatra speeleem gulstas man virsuu. Taa laimes bilde jau ir jaauztur. Es neredzu celju nekur. Sheit vinja nav. Latvijaa es vinju pazaudeeju. Pie vaacieshiem neatradu. Bet pateelot veel mazliet var.
Skumji sametaas. Ilgaaku laiku nebiju netaa ieluukojusies un bija pavisam labi. Nu sasodiiti labi. Es ir sheitan un paareejie ir tur lv un daljas man nekaadas gar vinjiem. Un tagad uz mirkli sajutos izbanota. Salasiijos cik visiem labi tur iet, visie smukaas bildiites visi kaut kaadi sasodiiti smaidiigi. Idrit vai! Bet vai tad man shheit suudiigi iet vai?? Ka tik ljoti tas sasodiitais muskulis iesaapeejaas....
Sasodiiti aatri viss notiek un paaraak es piekjeros atminjaam. Savaam un sveshaam. Daliitaam un nedaliitaam.
Gruushi ir saakumaa. Jo pierast var pie visa.
Nju patiik man, ka peec manis taa mazlietinj ilgojas. Nju patiikami, ja cilveecinji grib. A, man negribas. Man pashai labi.
Navigate: (Previous 20 Entries)