".. vinš nesmaržo tā kā jaundzimušajam būtu jāsmaržo."
".. viņu ir apsedis Nelabais."[..]
Bīskaps ātri izvilka savus pirkstus no groza, kurā bija zīdainis.
"Neiespējami! Tas ir pilnīgi neiespējami, ka zīdainis varētu būt Nelabā apsēsts! Zīdainis nav cilvēks, bet gan pirmscilvēks un viņam vēl nav attīstījusies dvēsele. No kā izriet: Nelabajam viņš ir pilnīgi neinteresants. Vai tad viņš jau runā? Vai varbūt jau tipina? Vai varbūt viņam ir spējas lidināt priekšmetus telpā? Vai arī no viņa nāk nelaba smaka?"
"Viņš vispār ne pēc kā nesmaržo!"
"Nu re! Te lūk arī pierādījums. Ja viņš būtu Nelabā apsēsts, viņam būtu jāsmird."
Patrik Sūskind "Das Parfum"
______
Katrs cilvēks ir smaržu kopums, kaut gan īstenībā smaku kopums. Kādas ir smaržas, kas uzbudina? Uzbudina tā, ka tu sajūti fiziski šo smaržu. Cilvēks nevar nesmaržot "nesmirdēt", jo ja nesmaržo tad nav(vai arī jāizšņauc deguntelis) Kā tad cilvēks pats smaržo, bez jebkādiem smaržūdeņiem, ziepēm utt.(Jā, jā katram individualā) Kā smaržo tīra āda mūsu 21 gadsimta izlepušajiem deguniem. Mūsu notrulinātajiem degunteļiem. Un par kādu tiks saukta laba smarža rīt? Varbūt amputēs degunus?
Kā ir ar rudens lietus lāšu sasmaržošanu?
Kas liek mums iemīlēt zināmas smaržas? Un meklēt atkārtojumu, kad tās beigušās?
Nabaga, nabaga deguni, kas tik viņiem tiek likts ošņāt.
Laikam tamdēļ iesnas metas dažreiz :P
Patreiz man degunā spraucas kursabiedrenes tikko apēstā banāna smarža. Sasodīti intensīva. Banāna intensīvā rudens smarža.
___
Gribu pateikt, bet nevaru, ko darīt?
Tikko ir reģistrēta bakalaura darba tēma:
Translatorishe Probleme bei der Ūbersetzung am Beispiel von "Skyforger" Texten.
Sajūta 1 : Esmu sevi brīvprātīgi pierakstījusi uz izšaušanu. Tā ir nejauka, neomulīga sajūta, zinot kādi būs šāvēji.
Pirms dažām dienām es esot (citēju) "izčakarējusi" kādu senu labu draugu. Tagad pret mani ir uzsākts Aukstais Karš.
Sajūta 2 : Stulba. Idrit vai micīt, es savus draugus ne čakarēju, ne izčakarēju, priekš tādām darbībām nav domāti draugi.
Pirmā sajūta vilksies man līdz dažus mēnešus līdz kamēr es tikšu sašauta vai arī apžēlota. Tātad sajūta izbeigsies. Formāla lieta, kurai būs beigas.
Otrā sajūta vilksies man lidz kamēr iešu un izrunāšos. No otras puses, sasodīts, kādu mārrutku pēc man būtu jāskrien un jāplēš sava pakaļa, ja kāds ir sadomājis apvainoties uz vienkaršu - piedod nevaru.
Draugi arī ir egoisti, saprotu, bet es arī.
Secinājums: Gribēji kā labāk, iespers pa pakaļu, ka vienmēr.
Cilvēki vairs nestāv uz logiem un nejāj pasauli. Viņi šo milzigo sajūtu gammu ir aizstājuši ar ko citu..
____
Domāju par kafiju franču pagrabiņā šovakar, tak lekcija vēl priekšā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |